Esmu Gulbenes ģimnāzijas matemātikas skolotāja. Var teikt arī tā – tikai un vienīgi matemātikas skolotāja nu jau 44 gadus.
Esmu Gulbenes ģimnāzijas matemātikas skolotāja. Var teikt arī tā – tikai un vienīgi matemātikas skolotāja nu jau 44 gadus. Kāds nepateicīgs darbs! Un tomēr.
Rakstu avīzei tāpēc, lai pateiktu paldies. Paldies visiem maniem bijušajiem audzēkņiem un skolēniem, kuri dažādos veidos (atkarībā no iespējām) izteica savu ierosinājumu Triju Zvaigžņu ordeņa domei ar atbilstošu valsts apbalvojumu atzīt manu darbu. 4.maijā šo apbalvojumu saņēmu.
Kādas nedēļas pirms tam un arī pēc tā dzīvoju ar domām par dzīvē darīto un domāto, paveikto un nepaveikto. Par cilvēkiem tad – skolā – un tagad – mūsdienu sabiedrībā. Patiesībā nepriecājos tik daudz par saņemto apbalvojumu, bet par domu virmojumu ap manu darbu. Ir patīkami, ka pēc krietni daudziem gadiem cilvēki, kuru bērnus, iespējams, es tagad mācu ( un varbūt pat ne tik veiksmīgi kā agrāk) izsaka savu pozitīvo vērtējumu. Jā, ir daudz slavenāki, ienesīgāki, prestižāki un nezin kā vēl pārāki darbi, bet varbūt tikai skolotājam astoņpadsmitgadīgs cilvēks raksta: “Man liekas, ka Jūs ļoti vēlaties iemācīt mūs kāpt. Kāpt augšup pa kalnu takām, pa pirmajiem saules stariem, pa vienkāršām koka kāpnēm, pa puķuzirņiem. Bet pats galvenais – kāpjot un ejot līdzi ņemt zināšanas, mīlestību, pacietību, drosmi un atmiņas. Tā gribētos to visu īstenot.” (Toreiz A.Jurciņa, 1985.gads)
Joprojām strādāju skolā un tāpēc esmu pateicīga saviem tagadējiem kolēģiem, starp kuriem esmu pati vecākā, ka viņi savā mūsdienīgajā dzīves redzējumā neiet nīgri man garām, bet uzmundrina, pasaka labu vārdu. Kas cits, ja ne viņi, noveda šo virmojošo domu par apbalvojumu līdz galam. Kolēģi, lai arī uz jums attiecas tie paši I.Ziedoņa vārdi, kurus rakstījāt man: “Vienkārši dzelmē tiek sviesta zelta nauda un virspusē uznāk ļoti vērtīgi atspīdumi.”
Piedodiet, mani skolu un pilsētas vadītāji un citi mani priekšnieki, ka jūs kā amatpersonas uzrunāju pēdējos. Jūs visi esat savas darba dzīves virsotnēs, paldies, ka saredzat mūs tur pa tām ikdienas taciņām ejošus. Jo augstāka virsotne, jo grūtāk saredzēt, un tie, kas redz, tie prot skatīties.
Vai to visu nevarēja pateikt pāris rindiņās. Jā, varēja, bet man gribējās pateikt ne to formālo un labi nogludināto paldies, bet to īsto. Man gribējās, lai to sajūt arī tas gulbenietis, kurš iet pa ielu un uzsmaida. Lai sajūt rīdzinieks, bijušais gulbenietis, kurš atbrauc reizi gadā un ieskatās vietējā avīzē. Gribējās, lai izlasa un padomā arī tas mūsu pilsētas iedzīvotājs, kurš mācījies pie citiem skolotājiem, tas, kura bērni mācās šodienas demokrātiskajā skolā. Visbeidzot varētu vēlēties, lai izlasa arī šodienas skolēni un aizdomājas, ka “ikviena sastapšanās skolotājam ar skolēnu un kopābūšana ir vērtība”.
Tā nebija tikai mana pateicība par Goda zīmi. Tā bija pateicība visiem par skolotāja darba redzējumu.
