To, ka visam tomēr ir sava robeža, sapratu pēc sarunas ar gados jaunu vīrieti, kuram ir ģimene un ir arī darbs pie kāda uzņēmēja. Jo vairāk klausījos viņa stāstītajā, jo vairāk sapratu, ka diemžēl ir uzņēmēji, kuriem par visu vairāk rūp tikai peļņas ieguve. Tas ir saprotami. Bet tajā pašā laikā viņi aizmirst par cilvēkiem, kuri palīdz tikt pie šīs peļņas, strādājot pat vairāk nekā 24 stundas diennaktī.
Domājot par jaunu tirgus iespēju iekarošanu, pilnībā tiek piemirsts, ka cilvēka fiziskajām spējām arī ir savas robežas, kuras pārkāpjot cilvēks vienkārši sabrūk pie automašīnas stūres, braucot mājās pie ģimenes pēc vairākām negulētām naktīm un darba, kas jau sen ir pieckārt pārsniedzis astoņas stundas diennaktī.
“Biju ārkārtīgi pārguris. Vienā brīdī kļuva tumšs gar acīm. Kad attapos, jutu, ka ķermeņa kreisā puse neklausa. Vēlāk izrādījās, ka man bijis šobrīd vēl tikai neliels mikroinsults. Esmu domājis, ka varētu iet projām no šī uzņēmēja, bet ir vajadzīga nauda, lai uzturētu ģimeni, kurā aug divi skolas vecuma bērni. Esmu gatavs strādāt pēc labākās sirdsapziņas, jo man patīk savs darbs, bet fiziski vairs nespēju beigt darbu pulksten četros no rīta, lai jau atkal pulksten astoņos sāktu jaunu darbdienu. Arī brīvdienās, kuras gribētu pavadīt kopā ar ģimeni, lielākoties ir jābūt darbā,” stāsta vīrietis.
Klausos un domāju, cik ilgi viņš tā izturēs. Un ja neizturēs? Atbilde ir skaidra – arī uzņēmējam nebūs vajadzīgs. Šobrīd ir daudz cilvēku, kuri, nerēķinoties ne ar ko, strādā pāri saviem spēkiem, jo baidās zaudēt darbu. Savukārt tie, kas, pateicoties šiem vienkāršā darba strādniekiem, saņem tūkstošus, to zina un tomēr nekautrējas izmantot cilvēku līdz viņa spēku izsīkumam, labi apzinoties, ka pārkāpj darba likumdošanu.
