Nesen kādā vakarā, ejot pa ielu, novēroju kādu nepatīkamu situāciju. Bija tumšs, pirms kāda brīža bija beidzis līt lietus, apgaismojums arī šajā ielas posmā bija visai niecīgs – ielu tik vien kā nedaudz apspīdēja gaisma no māju logiem un pa tumšo ielu ar velosipēdiem brauca mamma un mazs bērns.
Kāds teiks – kas tad tas par brīnumu un nepatīkamu situāciju, taču diemžēl abi vēlīnie braucēji tumsā bija pilnīgi nepamanāmi. Ne viņiem pašiem bija apģērbs ar kādiem gaismu atstarojošiem elementiem vai vismaz atstarotājiem, ne arī viņu velosipēdi bija aprīkoti ar gaismas lukturīšiem, kas autovadītājiem viņus ļautu tumsā vieglāk pamanīt. Protams, var saprast arī šos velosipēdistus, kaut kā ir jātiek mājās un mūsu pilsētā it visur nav veloceliņu, taču kāpēc šajā brīdī tiek aizmirsts par savu un arī bērna drošību? Bija taču iespējams izvēlēties arī citu ceļu. Varēja velosipēdus stumt pie rokas un iet pa ietvi. Un vēl vienkāršāk – velosipēdistiem varēja būt atstarotāji un viņu velosipēdiem – lukturīši. Par laimi, tas notika pilsētā, kur automašīnas tik ātri nebrauc, un jācer, ka šiem velosipēdistiem izdevās bez starpgadījumiem nokļūt galamērķī, taču gadīties var visādi un diemžēl var notikt arī pats ļaunākais.
Rudens ir klāt, un tumšāks kļūst arvien agrāk. Katru gadu diennakts tumšajā laikā notiek samērā daudz ceļu satiksmes negadījumu, kuros cieš vismazāk aizsargātie satiksmes dalībnieki – gājēji un velosipēdisti. Gribas aicināt ikvienu aizdomāties un neapdraudēt ne savu, ne arī citu cilvēku drošību!
