Vīri Gulbenes novadā tagad sūkstās: “Būtu mēs zinājuši… 5000 latu aizgāja gar degunu!” Tieši tik liela bija izsludinātā atlīdzība, ja kāds palīdzēs atrast marta beigās Veclaicenē nozagto 26 tonnas smago traktoru dzeltenā krāsā. Galgauskā ne viens vien bija šo traktoru manījis, taču it kā neienāca prātā, ka tas ir zagts!
Cilvēki ir labticīgi. Tas ir normāli un pat apsveicami. Zagļi droši vien psiholoģiski bija visu labi aprēķinājuši. Skaidrs, ka smagsvara tehnika nav nekāda adata siena kaudzē!Un, šķiet, nozagtā tehnika nemaz tik ļoti netika slēpta. Traktoru taču bija redzējuši daudzi. Varbūt tā tas viss arī būtu palicis, ja vien liktenīgas sakritības dēļ viss nenāktu gaismā. Runā, ka policija citas zādzības sakarā nejauši Galgauskā uzgājusi Veclaicenes traktoru.
Šķiet, cilvēku labticība reizēm robežojas ar principu “ne mana cūka, ne mana druva”? Kam man bāzt degunu citu darīšanās? Bet varbūt pie vainas ir visparastākā skaudība. Sak, ja kāds sācis dzīvot pārāk trekni, viņu der pārmācīt, uzsūtot Robinu Hudu, lai konfiscē daļu mantas. Un tomēr šis varbūt ir cits, parasts gadījums. Nav jau tā, ka latvieši neredz, ko kaimiņi dara. Redz. Arī aprunā. Taču latvieši nav stukači.
Zagšanas netikumu gribas salīdzināt ar maza bērna kāri pēc auksta piena. Ņemot to no ledusskapja un dzerot, var apsaldēties, bet tomēr bērns riskē, jo garšo. Reizēm seko sods – slimība. Bet gadās arī izsprukt sveikā. Un tad liekas, ka tā būs mūžīgi, taču reiz var dabūt plaušu karsoni. Un tad ilgi nāksies ar skaudību vērot logā, kā citi bērni ārā rotaļājas.
