Visā pasaulē 8.maijā piemin nacisma sagrāvi un Otrā pasaules kara upurus.
Visā pasaulē 8.maijā piemin nacisma sagrāvi un Otrā pasaules kara upurus. Pēc ekspertu domām, jāakcentē nepieciešamība saglabāt upuru piemiņas vietas neatkarīgi no tā, kurā frontes pusē cilvēki ir karojuši. Latvijai un latviešiem šāda attieksme sevišķi svarīga, jo atmiņas par to, ka vienas ģimenes pārstāvji bijuši gan vienā, gan otrā armijā, joprojām sāp.
Ne 8., ne 9.maijs Latvijā nav raksturīgi ar skaļām aktivitātēm, kā tas bija padomju gados. Šis ir pārdomu laiks.
Vēstures pieminekļu saraksts vēl top
Gulbenes rajonā Sarkanās Armijas kareivju Brāļu kapi ir Gulbenē un Jaungulbenē. Visiem zināma ir 20 vācu karavīru apbedījumu vieta pie Gulbenes ģimnāzijas, par ko liecina baltie krusti. Pavisam rajonā šādi iezīmētas 152 vietas. Taču ne visi tie iezīmē Otrā pasaules kara upuru atdusas vietas. Nereti krusti attiecas arī uz vēl senākiem vēstures notikumiem un bojā gājušajiem. “Baltos krustus izvietojuši “Daugavas Vanagi Latvijā” organizācijas biedri,” informē Gulbenes Vēstures un mākslas muzeja galvenā speciāliste Daira Jaunbērziņa.
“Precīzas uzskaites par vēstures pieminekļiem nav. Šāds saraksts vēl top,” saka Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas galvenā inspektore Gulbenes rajonā Sarmīte Dundure. Viņa arī pauž, ka nereti balto krustu izvietošanai ar zinātnisku vēstures izpēti ir maz sakara. Tomēr viņa atzīst, ka organizācija “Daugavas Vanagi Latvijā” ir paveikusi milzīgu darbu, apzinot Otrā pasaules kara upuru piemiņas vietas un iezīmējot tās.
Vietām krusti pazūd no apbedījumiem
Madonas rajonā ir 11 Sarkanās Armijas karavīru apbedījumu vietu un vairāk nekā deviņas iezīmētas vācu karavīru atdusas vietas. Lielākie vācu karavīru apbedījumi ir Madonā un Ērgļos.
“Taču ir vēl daudz tādu apbedījumu, kur nav ne krustu, ne piemiņas akmeņu,” saka Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas galvenais inspektors Madonas rajonā Bruno Podiņš. Viņš pauž, ka nereti nav nošķirams, vai apbedījumu vietā guļ tikai sarkanarmieši, vai arī tur apglabāti vācu karavīri. Tāpat vācu karavīru apbedījumi nav nošķirami no leģionāru atdusas vietām, jo, apglabājot kareivjus, nešķiroja pēc tautībām.
“Jau tad bija un arī tagad ir skaidrs, ka nāve nešķiro cilvēkus,” saka B.Podiņš. Viņa rīcībā nav precīzu ziņu, cik balto krustu rajonā izvietots nacionālo partizānu atdusas vietās. Taču novērots, ka nomaļākās vietās tie jau pazuduši.
Mātei sirds sāpēja par abiem dēliem
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības galvenā inspektore Alūksnes rajonā Silvija Ludviga informē, ka rajonā ir 12 Otrā pasaules kara upuru apbedījumu vietas – Alūksnē, Strautiņos, Otē, Pededzē, Ķuršos, Liepnā, Zeltiņos, Apē, Mālupē un Jaunannā. Dažā pašvaldībā ir vairāk par vienu šādu piemiņas vietu. Sarkanās Armijas kareivju kapi ir apzināti, mazāk – vācu karavīru atdusas vietas.
“Mēs nešķirojam, kas tie ir par upuriem – vācieši, latvieši, ebreji, krievi. Tie visi ir bojā gājuši Otrajā pasaules karā. Necenšamies šķirot, kas kurā frontes pusē karojis,” uzsver viņa. S.Ludviga atzīst, ka faktiski rajonā ir daudz vēl atsevišķu apbedījumu, kas nav iezīmēti un nav arī uzskaitīti. “Bija taču arī partizānu – nacionālo un sarkano – nometnes. Kur viņu kritušie apglabāti? Ziņas ir neskaidras,” stāsta inspektore.
Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzeja galvenā krājumu glabātāja Anita Rozniece informē, ka Alūksnes rajonā sarkanarmiešu apbedījumi ir gandrīz katrā rajona pašvaldībā, bet Brāļu kapi ir Alūksnē un Apē. Daudz arī vācu karavīru, leģionāru, nacionālo partizānu piemiņas vietu.
“Alūksnes rajonā bija daudz kauju vietu, tāpēc arī upuru daudz. Latvieši turklāt ir traģiskā situācija, jo nereti vienas mātes dēli karoja gan Sarkanajā Armijā, gan vācu leģionā. Mātei sirds sāpēja par abiem dēliem,” saka A.Rozniece.
“Brāļu kapos Apē ir sērojošās mātes figūra. Ir mums vēl piemiņas vieta Jašos, kur nogalināti 11 ebreji. Apes pilsētas kapos ir vieta, kur it kā esot apbedīti vācu karavīri. Taču tas nav izpētīts, un šī vieta arī nav speciāli iezīmēta. Iemūžināta arī nacionālo partizānu piemiņa,” saka Apes domes priekšsēdētāja Astrīda Harju.
Krievijas vēstniecības solītās palīdzības nav
Nekur Austrumvidzemē līdz šim sadarbībā ar Krievijas vēstniecību nav restaurētas Sarkanās Armijas karavīru atdusas vietas. Nekur vairs nedeg mūžīgās ugunis, kas bija populāras padomju gados. Taču kapu vietas ir sakoptas. Par to gādā pašvaldības.
“Brāļu kapu atjaunošanai Madonā vajadzētu vismaz 1000 latu. Runājām par to ar Krievijas vēstniecību, solīja palīdzēt. Tomēr reāli nekas nav noticis,” stāsta Madonas domes speciālists Aldonis Rībenieks. To pašu laikrakstam apgalvo Alūksnes domē.
Arī Lubānā brāļu kapu sakopšana ir domes algota sētnieka ziņā, tāpat arī par vācu karavīru apbedījumu vietu sakopšanu kapsētā gādā pašvaldība. Leģionāru un mežabrāļu atdusas vietas kopj sabiedrisko organizāciju, galvenokārt “Daugavas Vanagu Latvijā” pārstāvji. Ar viņu ziņu Lubānas kapsētā pārapbedīti Otrā pasaules kara upuri, kas līdz tam atdusējās dažādās vietās tuvākajā apkārtnē. “8.maiju Lubānā neatzīmē. Mums svarīgi datumi, kas saistīti ar Latvijas neatkarības izcīnīšanu. Tie ir 16. un 25. marts,” uzsver Lubānas domes priekšsēdētājs Miķelis Gruzītis.
S.Ludviga stāsta, ka Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija nupat Maskavā parakstīja vienošanos par to, ka Krievija apmaksās Sarkanās Armijas karavīru atdusas vietu sakārtošanu – gādās jaunas plāksnes un apmaksās teritoriju uzkopšanu.
Nepieciešams vienīgi precizēt datus par cilvēkiem, kas apglabāti Brāļu kapos Latvijā. Visticamāk, tas tiks veikts ar vietējo pašvaldību starpniecību.
Mierīgi atdusēties pelnījuši visi
Brāļu kapu komitejas priekšnieks Eižens Upmanis: “Visus pēckara gadus Latvijā vienu upuru kapus kopa, bet otrus – nīcināja un politiski piespieda aizmirst. Šā iemesla dēļ Sarkanās Armijas karavīru atdusas vietas tika labiekārtotas. Notika pārapbedīšana. Ir izveidoti Brāļu kapi, kas ir precīzi uzskaitīti.
Vācu armijas karavīru un latviešu, kas karoja vācu armijas vienībās, apbedījumus esam mēģinājuši apzināt, informāciju gūstot no iedzīvotājiem. Vienotas uzskaites par kritušo karavīru atdusas vietām Latvijā vāciešiem nav. Pārāk lieli ir vēsturisko materiālu zudumi. Tomēr Vermahta arhīvā Berlīnē var noskaidrot konkrētas vietas Latvijā, kur, viņuprāt, ir apbedīti vācu karavīri. Diemžēl nereti informācija ir neprecīza. Mūsu uzdevums ir atrast šīs vietas dabā. Protams, iezīmēti šie apbedījumi nav. Varam tos noskaidrot, lai vēlāk pārapbedītu karavīrus.
Vēl sarežģītāka ir situācija ar nacionālo partizānu apbedījumiem. Te nu varam izmantot lielākoties tikai aculiecinieku stāstīto. Turklāt parasti šos cilvēkus apglabāja slepus, nevienam neredzot. Dažkārt tikai gadījuma dēļ izdevies saglabāt informāciju par šādiem apbedījumiem. Ir daudz neprecīzas informācijas, nostāstu, ko grūti pārbaudīt.”
