28.septembrī daļā no Latvijas augstākās izglītības iestādēm jau septīto gadu notika Zinātnieku nakts pasākumi. Arī mana skola organizēja braucienu uz dažām no Rīgā esošajām universitātēm, un kādā no tām nācās pieredzēt interesantu situāciju.
Pirmais pieturpunkts bija Rīgas Stradiņa universitāte. Piedāvātās aktivitātes bija ļoti saistošas, bet tām atvēlētais laiks pārāk mazs, tāpēc nepārsteidza tas, ka, dodoties prom, uzrunāja puisis, kura piedāvāto aktivitāti nebiju pamēģinājusi. Viņš ieteica izpildīt zemapziņas testu. Nekā grūta – tikai jāpapildina 3 zīmējumi, tāpēc nolēmu ātri pamēģināt.
Pirmajā lodziņā bija viļņveida līnija, kuru papildināju ar zemūdens pasauli, tajā bija pat dārgumu lāde, bet laivā sēdēja satraucies un apmaldījies airētājs. Otrajā laukumā bija divas paralēlas un vertikāli vērstas taisnes, tur man tapa krusts. Bet pēdējā lodziņā bija tikai melns punktiņš, kuru es pārveidoju par bitīti un piezīmēju vēl citas, kā arī man tapa pļava ar laimīgu cilvēku tās vidū.
Stāvot rindā, biju nepacietīga un no citiem jau noskaidroju, ko kurš lodziņš nozīmē. Pirmais bija harmonija (sapratu to tā, ka mana harmonija nav viegli atklājama tāpat kā tas, kas ir uzzīmētajā lādē), otrais – attiecības (krusts varbūt tāpēc, ka nesen esmu sākusi apmeklēt baznīcu?), bet trešais – mans portrets (nu, protams, es esmu laimīga, jo uzzīmētais cilvēks bija līksms).
Tā es pati visu biju sapratusi. Bet kad sasniedzu savu kārtu klausīties paskaidrojumos, manas domas tika sagrautas. Sieviete, ieraudzījusi krustu, sāka stāstīt par to, cik baznīca ir slikta. Viņa koncentrējās tikai uz krustu, nekas cits viņu īpaši neinteresēja. Viņa teica, ka baznīca man liedz attiecības. Pēdējais lodziņš vairs nenozīmēja mani pašu, bet manus mērķus. Viņa simboliski tos nosauca par mazo niecīgo bitīti, kuru uzzīmētais cilvēks nevar sasniegt. Baznīca viņasprāt man traucēšot sasniegt mērķus, baznīca norokot cilvēkus, liekot tiem sev pakļauties.
Un tad viņa mani pārsteidza vēl vairāk. Viņa vairs nerunāja par zīmējumiem, bet par manu izskatu. Viņa pieminēja pīrsingu lūpā. Viņasprāt, tas ir protests pret notiekošo. Viņa uzskatīja, ka tas ir mans protests pret to, ko tagad pati daru. Viņa domāja, ka es nemaz pati negribu iet baznīcā, ka to daru piespiedu kārtā. “Kāda muļķe!” – tā bija vienīgā doma, kas man nāca prātā, jo pīrsingu izdūru jau pirms četriem gadiem, un baznīcu sāku apmeklēt, jo pati to gribēju.
Viss, ko vēlējos ar šo situāciju pateikt – ļoti labi saprotu, ka cilvēki paši varbūt baidās iet baznīcā, arī mani agrāk šīs lietas nesaistīja. Nenosodu tos, kas nevēlas apmeklēt baznīcu. Bet kāpēc ir jācenšas savas bailes pielipināt kādam citam?
