Dienas
sajukušas. Šķiet, ka ir iesākusies jau ceturtā nedēļa starp vīnogām
ar spaiņiem un šķērēm rokās. Lietainās pirmās divas nedēļas ir
nomainītas pret sauli un gleznainiem skatiem tālu tālumā pāri
kalniem. Un ir iesākusies arī vecā, labā rutīna un pieradums. Kājas
jau pašas dreb, lai dotos tālāk, bet ir jāpabeidz
iesāktais.
Francijā esmu ar vienu
mērķi – nopelnīt naudu Jaunzēlandes lidmašīnas biļetei. Tāpēc esmu
kļuvusi par, manuprāt, franču modes upuri un kopā vēl ar vismaz 30
cilvēkiem lasu vīnogas vienai no labākajām Dienvidfrancijas vīna
darītavām. Kāpēc modes upuri? Jo šķiet, ka Francijā vīnogu
novākšanas laiks ir īsti svētki: ražas laiks tiek plaši
izskandināts TV un radio, cilvēki garāmbraucošajās mašīnās
nekautrējās skaļi pīpināt laukā
strādājošajiem ļaudīm, kā arī gājēji ielu malās apstājās, lai plašā
smaidā mātu vīnogu novācēju mašīnu rindām. Arī pats darbs kā
piepelnīšanās veids šķiet ļoti populārs: sākot ar faktu, ka šo
brīvo darba vietu bija grūti atrast, ņemot vērā augsto
pieprasījumu, un beidzot ar faktu, ka šeit ir sapulcējušies ne
tikai jaunieši, kas atbraukuši no visiem iespējamajiem Francijas
reģionu nostūriem un šobrīd savas dienas pavada, dzīvojot teltīs
tuvākajos zemju hektāros, bet arī pensionēti opīši un omītes, kam
šis darbs, šķiet, ir patīkama rudens
tradīcija.
Bet nevaru nepadalīties ar
publisku atbildi uz biežu jautājumu, kuru saņemu: “vai darbs ir
grūts?”. Es teikšu: kā kuram. Viss ir atkarīgs no attieksmes,
fiziskas sagatavotības un lokanības, pacietības un vīna mīlestības.
Spriediet paši:
Dienu iesākam plkst. 6:02, kad
skaudri zvana modinātājpulkstenis un ziņo par to, ka jāpārstāj
sapņot un jādodas darba virzienā. Pēc stundu garas miegainas
brokastošanas un apģērbšanās, ar ceļojuma biedru Jāni sēžamies no
ģimenes, kurā dzīvojam, piešķirtajā mašīnā un 15 min pavadām ceļā.
Jāatzīst, ka šis ir tas laiks, kad mani pārņem visdivējādākās
sajūtas. No vienas puses organismā un zemapziņā valda vispasaules
dusmas par faktu, ka tik agri esmu cēlusies (jeb citiem vārdiem –
es vienkārši neesmu cīrulis), bet no otras puses, es nevaru
iedomāties citus rītus, kad manām acīm būtu pavērusies tāda ainava,
dodoties uz darbu. Pa ceļam ir iespējams redzēt no kalna lejā mazus
ciemus, kuros ir sadegtas daudzas mazas gaismiņas. Saule vēl tikai
lec, tāpēc debesis iekrāsojas tumši rozā krāsā, mākoņi veido
dažādus zīmējumus un ceļa līkumi neļauj iemigt. 7:30, kad visi
strādnieki ir sapulcējušies, mēs tiekam iesēdināti speciāli
noīrētos 8-vietīgos autobusos, un diena var sākties! Mūsu vīna
darītavas īpašumā ir (ja nemaldos) 7 hektāri zemes, kas izkaisīti
pa nacionālā dabas parka Pilat teritoriju, kā arī ved vēl tālāk
Francijas dienvidos, tāpēc lokācijas vietu mainām bieži, un tas,
savukārt, neļauj tik ātri nogurt. Turklāt franči ir apbrīnojami
dzīves un darba baudītāji.
Jau 9:30 no rīta saņemam signālu
par pārtraukumu, momentāli tiek atkorķētas vīna pudeles, galdā tiek
likts siers, gaļa, maize un šokolāde, un vismaz 15 minūtes visi
pavada, čalojot, pīpējot (diemžēl smēķēšana Francijā ir diezgan
populāra) un vienkārši atpūšoties. Un tad turpinās vīnogu lasīšana
līdz pat pusdienlaikam. Pusdienlaikā kā jau franču stilā – vīns un
3 ēdieni. Un tikpat līdzīga ir dienas otrā daļa – ar pauzēm un
strādāšanu.
Kopā, ražas aktīvākajā laikā,
darbā jāpavada apmēram 12h, tāpēc dienas beigās mugura pati par
sevi signalizē par došanos mājās un nav jābrīnās, ja bez vakariņām
organisms prasa tūlītēju iemigšanu.
Kāds ir pats vīnogu lasīšanas
process? Pavisam vienkāršs – vienā rokā šķēres, starp kājām spainis
un pēc paša izvēles – noliecies vai tupus – lasi savas vīnogas.
Parasti katram cilvēkam tiek iedalīta viena rinda, bet paši cilvēki
sadalīti komandās. Visbiežāk 4 vīnogu lasītāji + 1 vīnogu savācējs
veido vienu komandu. Lasītāji savus pilnos vīnogu spaiņus izber
nesējam uz muguras novietotajā kastē, kas kasti tālāk nes uz
mašīnu, kas, savukārt, sakrātās kastes ved tālāk uz vīna darītavu
pārstrādei un vīna darināšanai.
Pavisam vienkārši. Bet ar
muguras un ceļgalu sāpēm jārēķinās, tāpat kā ar vieglu pacietības
zudumu, ja vīnogas aptinušās ap vīnogulāju kātiņiem un nevēlas tikt
nogrieztas. Bet šis darbs ir absolūta bauda tiem, kas vēlas
degustēt labu vīnu (ko, protams, izsniedz bez maksas un milzīgos
apjomos) un vēlas nopelnīt labu naudu, nesatraucoties par to, cik
un kurā vīna darītavā maksās, jo Francijas valdība katru gadu
nosaka vienu konkrētu cenu par 1 stundas darbu, kam jābūt
nemainīgam neatkarīgi no vīna
darītavas.
Bet šodien tāda jocīga
nostaļģija. Par to, ka šis viss beigsies jau pēc brīža. Un,
protams, prieks par iespēju virzīties tālāk, atkal jau doties ceļā
un mainīt savu dzīvesvietu, taču… Ir tāds jēdziens kā “piecu
minūšu draugi”, kas aizgūts no filmas “A Map for
Saturtday”, un tas nozīmē, ka katrā jaunā vietā, kur
ierodies, tiek iepazīti jauni cilvēki, ar kuriem tiek pavadīts
nerakstīti garš laika posms un zemapziņā tiek noslēgts līgums “mēs
būsim pazīstami tikai pāris stundas, pāris dienas vai nedēļas”. Bet
ir jābūt rūdītam ceļotājam un spēcīgam emocionālo sienu cēlājam,
lai nepasētu pieķerties pie cilvēkiem, kas vairāk kā trīs nedēļas
diendienā ir sveicināti, ar kuriem kopā ir pavadīts kvalitatīvs
laiks un kuri kļuvuši par Francijas seju un atmiņām. Atvadīties es
nemāku. Un šķiet, ka 19. oktobra svinīgajās atvadu vakariņās
jutīšos emocionāli tukša. Tieši par 30 cilvēkiem
tukšāka.
Bet kad viens posms dzīve
beidzas, iesākas nākamais, vai ne? Un tā arī šoreiz. Tikai
jāpārkāpj pāri atvadu burbulim, jānorij tas kamols kaklā un jādodas
tālāk. Nākamais virziens – Frankfurte, no kuras 30. novembrī
izlidosim uz Jaunzēlandi. Bet pats ceļš līdz tam vēl ir miglā tīts.
Par to, kā veiksies – ziņošu. Bet Latvijai sūtu siltumu un skaistu
rudens nostaļģiju. Lai priecīga Jūsu pašu ražas novākšana piemājas
dārziņos un galvā radītajās pozitīvajās
domās!
