Ceļojums: Ziemupnieki savu Ziemupi mīl

Dienvidkurzemes novadā Vērgales pagastā ir apdzīvota vieta Ziemupe. Un Ziemupē ir “Jūras māja”, kurai augustā palika 5 gadi un kuru sauc par vietējo stāstu māju.

“Patiesībā visa Ziemupe ir jūras māja, jo iepriekšējais jūras krasts ir gājis gar Ventspils ceļa malu. Ziemupes ciems ir vienkārši “iemitinājies” jūras dibenā. Protams, jūra bija pirms tūkstošiem gadu, bet mēs dzīvojam tādā riktīgā smilšu bļodā. Līdz ar to dzīve Ziemupē ir diezgan skarba, jo augsne te ir nabadzīga un izaudzēt te kaut ko bija ļoti grūti. Ciems mazs, agrāk ziemupnieki gāja jūrā nevis tāpēc, lai zivis pārdotu, bet tāpēc, lai pašiem būtu ko ēst. Zivis sālīja, kaltēja uz ziemu. Tirgot zivis Ziemupē vienkārši nebija kam,” stāsta vietējā gide.

Padomu laikā jūrā iet aizliedza

Jūrā iešana notikusi līdz padomju laikam. “Ziemupe kā piekrastes ciems pēkšņi izrādījās liela Padomju Savienības robeža. Te bija slēgtā zona. Uz jūru varējam iet tikai noteiktā vietā noteiktā laika sprīdī. Jūras mala tika ecēta divās līnijās, gar jūras krastu staigāja robežsargi, kuri visiem pārbaudīja dokumentus. Zvejnieku laivas tika zvejniekiem atņemtas. Dažus gadus tās stāvēja, pēc tam sadedzināja. Vēlāk tur izauga kadiķi. Pirms 20 gadiem 2,4 hektāros auga 536 kadiķi. Tajos laikos kāds jau varēja izlūgties jūrā pēc tām zivīm, bet bija jāņem līdzi viens robežsargs. 1959.gadā iegāja jūrā beidzamā laiva, kurā bija divi zvejnieki un viens robežsargs. Viņi iegāja pēc zivīm, un bija traki labs loms. Viņi velk, velk un laiva jau pilna līdz lūpai. Un viņiem patiesībā vajadzēja nogriezt tīklus un atstāt jūrā, bet nu tīkli tajos laikos bija vērtība. Viņi pievilka to laivu pilnu, un garām gāja robežapsardzes kuteris, kurš uzcēla vilni, un viņš to laivu pielēja. Laiva apmetās uz acīm, vienu zvejnieku kopā ar tīkliem tūlīt ierāva dzelmē. Viens uzrāpās uz laivas dibena, to nocēla atpakaļ braucošais robežsargu kuterītis. Bet robežsargs teica: nu es esmu jauns, es mēģināšu izpeldēt. Viņš izpeldēja, jā, pēc divām nedēļām viņu atrada pie Pāvilostas mola… Tas bija briesmīgs notikums, un jūrā aizliedza iet vispār,” stāsta gide.

Par katru priekšmetu savs stāsts

Viņai ir savs stāsts par katru priekšmetu, kas redzams “Jūras mājā”. “Apakšējā stāvā te ir mūsu ciema saķere ar jūru. Katram priekšmetam te ir savs stāsts. Bojas viena daļa ir mana vecātēva bojas, Viena daļa ir salasītas jūras malā. Stikla bojas ražoja pat Līvānu stikla fabrika vienu brīdi. Bojas ražoja līdz 70.gadiem. Tad jau sākās plastikāta ēra,” saka gide.

Sētā ir redzama laiva, kura, izrādās, atrasta jūras krastā 2019.gada janvārī. Tā ir zviedru laiva, ko līdz Latvijai atnesusi vētra. Laivu Pāvilostā restaurēja un tagad tā stāv sētā. Ir pat atrasts laivas saimnieks Zviedrijā, bet viņam jau esot jauna laiva.

Kādā bildē redzams poļu tankkuģis, kas 2009.gadā bijis izskrējis krastā Ziemupē. Kuģis tur nostāvējis trīs dienas. Kuģim no krasta nekādi nevarēja piekļūt, jo bija milzīgs vējš. Tad velkonīši ievilka to atpakaļ selgā.

Par jūrmalas zilpodzi gide stāsta, ka tā Ziemupē atrasta 1899.gadā un aug arī Užavā, un ir aizsargājams augs. “Bija kādreiz Pāvilostas ģerbonī. Tagad novada nav un ģerboņa arī nav,” saka gide un piebilst, ka dabas liegums Ziemupē 1987. gada izveidots par godu balzamkārklam (purvmirtei), kura pumpuri ir viena no vēsturiskajām Rīgas balzama sastāvdaļām.

Ir daudz dažādu ar jūru un kuģiem saistītu priekšmetu, piemēram, kuģa zvans, laimes akmentiņi ar caurumiņiem, par kuriem gide saka, ka neviens nav nodefinējis, vai laime atkarīga no akmens lieluma vai cauruma lieluma.

“Ziemupē agrāk nebija koku, tie meži, kas tagad ir, stādīti kāpu apmezošanas rezultātā. Kad Ziemupes tautas namam pirmo grīdu lika, tad grīdu lika no jūras malā salasītiem dēļiem. Kad 80.gados pārlika parketa grīdu, tad tie dēļi vēl bija pie labas veselības. No 1929. gada tie visi bija saglabājušies,” stāsta gide.

Istabas vidū ieraugām milzīgu zobenzivi. Par to arī ir īpašs stāsts. Izrādās, zobenzivs 2007.gadā izskalota jūras krastā Ziemupē. Zvanījuši uz Vides reģionālo pārvaldi, ka Ziemupē izskalota zobenzivs. Pēc tam tai atbraukuši pakaļ zinātnieki un pētnieki no Dabas muzeja, svēruši un mērījuši. Pēc gada zivs atvesta atpakaļ mulāžas veidā. Tāda mulāža esot arī Dabas muzejā Rīgā un tur atrodoties zivs asaka.

Vecākais priekšmets “Jūras mājā” ir krūze, kurai apakšā iegravēts, ka tā ir dāvināta Ziemupes baznīcai 1886.gadā.

“Agrāk Ziemupē bija 777 aptumšoti ziemupnieki, kā teica mācītājs. Vienu brīdi bijām tikai 150, tagad atkal esam vasarnīcu rajons, cilvēki atgriežas, atgriežas arī tie, kuri savus bērnus izskolojuši. Nu jau atkal esam pāri 170,” stāsta gide.

Starp senajiem priekšmetiem ir arī vecs grābeklis. “Interesanti, ka vairs neviens nezina, no kāda koka agrāk taisīja grābeklim zarus. It kā no ceriņa,” viņa saka un piebilst, ka senajai lādei apakšā zem piesista zivju konservu bundžas vāka esot bijusi noslēpta rezerves atslēga.

Aplūkojam arī Ziemupes evaņģēliski luterisko baznīcu, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. “Agrāk baznīcas būvētas tā, ka tur, kur sēž baznīcēni, tur āderu nebija, bet āderu krustpunkts esot bijis altāra priekšā un zem kanceles. Un kanceles jumtiņš esot tāpēc, lai Dieva vārdi neaiziet debesīs, bet lai viņi pret jumtiņu atsistos un iedarbotos uz baznīcēniem. Mazā baznīciņa ir tūristu iecienīta un arī daudzi pāri šeit laulājas,” stāsta gide un piebilst, ka baznīcām jūras krastā nav torņu, lai kuģi tos nesajauktu ar bākām.

+ 32