Tomēr viņš ir ietērpts armijas uniformā, ar reglamenta novilktām dzīves robežām.
33.
Tomēr viņš ir ietērpts armijas uniformā, ar reglamenta novilktām dzīves robežām.
Nu esmu oficiera sieva, armija drīz saņems arī vēl vienu bērnu ārstu. Arī mana profesija kara pilsētiņās ir pieprasīta. Savu “oficeršas” statusu pat neapjēdzu. Ejot pa ielu, varu pieķerties tikai pie viņa kreisās rokas, jo labā ir paredzēta armijnieku sveicināšanai. Tas ir tik neierasti. Tikai tagad pamanu, cik Rīga ir oficieru pilna. Agrāk es tam nebiju pievērsusi nekādu vērību. Vienīgais pozitīvais, manuprāt, ir tas, ka pagaidām viņa pārprofilēšana par armijnieku notiek Rīgas kara hospitālī un alga ir krietni lielāka nekā parastam ārstam. Ja izvaicāju, kādi ir jaunie kara ārsta pienākumi, saņemu nenoteiktu atbildi: “Esi dzirdējusi, ka armijā iet bojā visādos negadījumos karavīri? Mans pienākums ir pavadīt bojāgājušos zārkos uz tēva mājām. Jāraksta papīri, jāsalutē pretimnākošajiem virsniekiem un jādzer šņabis.” Tāds reglaments! Vīram iedotas trīs virsnieka drēbju kārtas: ikdienas, tā saucamā gimnastjorka ar siksnu sajožams krievu krekls, galifē bikses sūnu zaļā krāsā, brūns, garš šinelis, garie zābaki. Katrai dienai sūnu zaļš uzvalks, īsie zābaki un zaļi krekli. Pelēcīgi zils uzvalks svētkiem, balta šalle, balts krekls un pelēks šinelis ar dzelteni svītrotu jostu, ādas zābaki un attiecīgas cepures no laiviņas līdz apaļai virsnieka cepurei ar kokardi un spožu nagu. Par formu ir sajūsmināta tikai mūsu meita. Tēva, virsnieka, statuss viņai patīk. Var braukt līdzi uz Oktobra svētku parādi, kur tēva dienesta mašīna stāv valdības tribīņu aizmugurē un ir daudz interesanta, ko redzēt. Kas te jādara jaunizceptam medicīnas leitnantam? “Ko teiks, to darīs!” vīrs atsaka. Tāda dzīve nu būs mūsu ikdienā: pēc reglamenta arī darīs. Tāpat kā agrāk bieži braucu uz Rīgu. Mazāk problēmu ar naudu, kas par to, ka dvēselē tukšums?
