Sabiedrībā runā par alternatīvo sodu ieviešanu un tās prioritātēm.
Sabiedrībā runā par alternatīvo sodu ieviešanu un tās prioritātēm. Diskusijas izraisās par to, kas ir labāk – par izdarīto pārkāpumu piespriest cietumsodu vai likt strādāt sabiedrības labā bez atlīdzības. Latvijas Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka, justīcijas ģenerāļa Vitolda Zahara attieksme minētajos jautājumos ir demokrātiska un saistīta ar brīvības atņemšanas soda alternatīvas ieviešanu.
2000.gadā 596 gadījumos piespriesti piespiedu sabiedriskie darbi. Šis ir pozitīvs fakts Latvijas kriminālsodu politikas liberializācijā. V.Zahars, uzstājoties seminārā par piespiedu sabiedrisko darbu ieviešanu, uzsvēra, ka būtiski ir veidot tiesisko pārliecību par nepieciešamību lauzt stereotipus.
“Esmu kā lācis, kuru ved pa pasauli, lai es stāstītu, ka ne vienmēr kriminālsoda piemērošana ir tā labākā. Divarpus gadu prakse, kad par alternatīvo soda mēru izvēlas piespiedu sabiedriskos darbus, izrādījusies vienreizēja, jo nav izšķērdēti līdzekļi, bet viss balstīts uz cilvēku godprātīgu darbu. Latvija un Čehija Austrumeiropā ieņem pirmo un otro vietu piespiedu sabiedrisko darbu kā soda mēra piemērošanā,” secina V. Zahars.
Latvijā kriminālsodu politiku, kas beidzas ar brīvības atņemšanu, veicina tas, ka valstī izdara daudz sodāmu nodarījumu. Piemēram, 2001. gadā reģistrēti 51 082 noziegumi, no kuriem atklāti 23 225. Noziedzības koeficients – 216 noziegumi uz katriem 10 000 iedzīvotājiem. V.Zahars izpētījis, ka līdzīga situācija bijusi arī iepriekšējos gados.
Cīnās ar “sīkajiem zvirbulēniem”
V.Zahars uzskata, ka sodu politika valstī nav sabalansēta un eiropeiska. Piemēram viņš min kontrabandu.
“Kontrabandas kravas pāri robežām sūta dienu un nakti, bet par to tiesātas līdz šim ir tikai trīs sievietes. Tas liek domāt, ka viņas ir vienīgās valsts ekonomikas grāvējas, bet pārējie “ģībst” tiesas zālēs. Diemžēl mēs īpaši necīnāmies pret nopietniem noziegumiem, bet apkarojam “sīkos zvirbulēnus”, jo šī cīņa ir vieglāka. Mēs necīnāmies arī pret korupciju. Tas, ka šodien valstī darbojas deviņi korupcijas apkarošanas biroji, nozīmē, ka nedarbojas neviens. Par īpaši sekmīgu nav uzskatāma narkotiku apkarošana, kas šodien ir lielākais ļaunums Latvijā,” secina V.Zahars.
Valstī 80 procenti no visām lietām ir saistītas ar narkotikām. To izskatīšana, viņaprāt, notiek pārāk maigi, tādējādi izdarot lielu noziegumu pret pārējām Baltijas valstīm. Salīdzinot situāciju, Igaunijā noziegumu skaits ir lielāks, bet iedzīvotāju skaits – 1,3 miljoni. Savukārt Lietuvā ir izteikta organizētā noziedzība.
Brīvības atņemšana rada pretrunas
“Visur dominē atziņa, ka plaši piemērojam gan apcietinājumu kā drošības līdzekli, gan brīvības atņemšanu kā galveno pamatsodu. Piemēram, 2000.gadā ar reālu brīvības atņemšanu notiesāti 3305 cilvēki. Tas nozīmē, ka 25 procenti no personām, kas sauktas pie kriminālatbildības, ir notiesātas ar brīvības atņemšanu.
Vienmēr jāparedz sekas, ko radīs cīņa ar noziedzību, jo pārmērīga aizraušanās ar cietumsodu piešķiršanu un cietums bija progresīva metode noteiktā sabiedrības attīstības posmā,” saka V.Zahars.
Jēdzienā brīvības atņemšana viņš saskata pretrunas. “Cilvēki uzskata, ka, izolējot noziedznieku no sabiedrības, viņi tādējādi būs pasargāti. Diemžēl cietumā slikto apgūst ātrāk nekā labo, un pēc soda izciešanas vainīgās personas atgriežas sabiedrībā. Tāpēc jāņem vērā rakstnieka Viktora Igo vārdi, ka “tas, kurš atver skolu, slēdz cietumu”,” saka V.Zahars.
Cietums, viņaprāt, ir dārga un mazefektīva iestāde, kur daudz ko nosaka tas, kādi būs soda izcietēji – “briesmoņi” vai spējīgi turpmāk laboties.
Cietums nevar kļūt par biznesu
Latvijā katrs 20. iedzīvotājs kādreiz ir bijis saukts pie kriminālatbildības. Ieslodzīto skaits brīvības atņemšanas iestādēs valstī ir liels, arī izmeklēšanas procesā iesaistīto personu skaits.
“Ja fiksēts noziegums, vainīgajam jābūt ātri atmaskotam, bet pagājušajā gadā ar brīvības atņemšanu notiesāti 25,8 procenti cilvēku.
Latvijā izmeklēšanā iesaistīto personu skaits ir 43,7 procenti, bet Rietumeiropas valstīs no 15 līdz 18 procentiem. Par to mūs pasaulē kritizē. Uzskatu, ja vainīgā persona noskaidrota, tai iespējami ātrāk jānonāk soda izciešanas vietā, jo aizturētās personas statuss ir sliktāks.
Latvijā uz katriem 100 000 iedzīvotājiem ar reālu brīvības atņemšanu notiesātas 360 personas, ierindojot valsti 15.vietā pasaulē. Diemžēl tā mēs tās tēlu nespodrinām,” uzskata V.Zahars.
Amerikāņi nekautrējas deklarēt, ka cietumi ir izdevīgi tiem, kas nodarbojas ar biznesu, jo ieslodzītie jāapģērbj, jāpabaro un tamlīdzīgi. Privātuzņēmēji cenšas lobēt politiķus, lai tie pieņemtu bargākus likumus. Plaukst privāto cietumu bizness.
Gadā tērē 14 miljonus latu
Cietumu uzturēšanai valsts gadā izlieto apmēram 14 miljonus latu. Tikai puse soda izciešanas vietu atbilst noteiktam standartam. Atšķirībā no Krievijas, kur cenšas izmantot amnestiju, Latvija cietumu sakārtošanā investē līdzekļus.
“Brīvības atņemšanai ir postoša ietekme. Neaģitēju visu piedot, bet tas, ka ieslodzījuma vietās 63 procenti ir nepilngadīgi jaunieši, nav pareizi. Tās ir vēl nenobriedušas personas, kas cietumos “salūst”. Tas var būt ar zelta sienām, bet nelabvēlīgā ietekme tāpēc nemazināsies.
Risks, ka nepilngadīgais vēlāk kļūs recidīvists, ir 80 procenti. Diemžēl recidīvs palielinās, jo sabiedrība ir noraidoša pret sodu izcietušajām personām, tāpēc jārod alternatīva jebkurā krimināltiesvedības stadijā. Progresīvā sabiedrība pazīst vairāk nekā 20 alternatīvos soda veidus. Pozitīvs piemērs ir Somija, kur ir neliels ieslodzīto personu skaits,” stāsta V.Zahars.
Viņš pauž pārliecību, ka cietums nākotnē nekļūs par depresīvu iestādi, jo tā augstā sēta vēl nenozīmē drošību.
