Pirms desmit gadiem valstī paredzēja veidot sociālās palīdzības dienestus, lai palīdzētu tiem cilvēkiem, kas nonākuši trūkumā vai bezizejā.
Pirms desmit gadiem valstī paredzēja veidot sociālās palīdzības dienestus, lai palīdzētu tiem cilvēkiem, kas nonākuši trūkumā vai bezizejā.
Aina Kokoreviča, strādājot sociālās palīdzības sistēmā, atzīst, ka dzīves līmenis nav mainījies – daudzi cilvēki joprojām ir trūcīgi un bezcerības nomākti.
“Šajā laikā ir bijušas daudzas būtiskas izmaiņas. Sākām ar datu bāzes veidošanu par tiem cilvēkiem, kam ir nepieciešama palīdzība. Pašvaldības plānoja līdzekļus. Toreiz vēl tikai apzinājāmies sociālās palīdzības dienesta uzdevumus,” stāsta Gulbenes rajona padomes konsultante veselības aizsardzības un sociālās palīdzības jautājumos Aina Kokoreviča.
Sociālās palīdzības pakalpojumu nodrošinājums ir atkarīgs, cik turīga ir pašvaldība. Tur, kur ekonomiskā situācija ir stabilāka, arī sociālajai palīdzībai var atvēlēt vairāk līdzekļu.
Sniedz materiālo pabalstu
Pašvaldības paredz naudas un mantiskos pabalstus. Likumdevējs noteicis četrus sociālās palīdzības pabalstus, ko nodrošina pašvaldība, – trūcīgām ģimenēm, dzīvoklim, aprūpei un apbedīšanai. Turklāt katra pašvaldība sniedz arī cita veida pabalstus, piemēram, apmaksā skolēniem transporta izdevumus, nodrošina mācību līdzekļus, veciem un slimiem iedzīvotājiem apmaksā medicīniskos pakalpojumus.
“Pērn sociālajai palīdzībai izlietoti vairāk nekā 152 000 latu. No tiem 65 225 lati pilsētā. No rajonā kopējiem sociālai palīdzībai izlietotajiem līdzekļiem 74 546 lati izmaksāti pabalstos 7092 maznodrošinātajiem iedzīvotājiem. 168 iedzīvotājiem tie likumdošanas noteiktā kārtībā atteikti. Viens no iemesliem tam, ka darb spējīgi cilvēki atsakās pabalstus nopelnīt, strādājot sabiedriskajos darbos savas pašvaldības labiekārtošanā.
Agrāk veidoja sociālās aprūpes institūcijas – dažāda veida pansionātus, tad tagad aprūpi veic tuvāk dzīvesvietai. Katrā pašvaldībā nodrošina vecu cilvēku un invalīdu mājas aprūpi. Gulbenes rajonā ir 99 cilvēki, kam nepieciešama šāda palīdzība. Pērn tam izlietoti
13 105 lati. Ja ir ārkārtējas situācijas, tad pašvaldības rod līdzekļus un ievieto vecos iedzīvotājus pansionātos. Daži rajona iedzīvotāji uzturas specializētajā sociālās aprūpes centrā “Litene”.
“Beļavā izveidoja bērnu bāreņu patversmi. Bet dzīve rāda, ka tur nav iemītnieku. Bērns izolējams no ģimenes tikai ārkārtējos apstākļos. Atgriežoties no sociālās aprūpes institūcijas, kur bijis līdz pilngadības sasniegšanai, jaunietis ir bez dzīvesvietas, bez sadzīves iemaņām. Lai kādi arī dažubrīd ir vecāki, viņi ir bērna ģimene un tiek pieņemti tādi, kādi ir. Bet sociālajiem darbiniekiem un bāriņtiesai un pagasttiesām obligāti jāstrādā ar nelabvēlīgajām un riska ģimenēm, lai neciestu bērni,” secina A. Kokoreviča.
Palīdz nevalstiskās organizācijas
“Sociālā palīdzība nebūtu iespējama bez aktīvas nevalstisko organizāciju līdzdalības. Sevišķi aktīvi darbojas Latvijas Pensionāru apvienības Gulbenes rajona nodaļa, politiski represēto Gulbenes apvienība, invalīdu biedrība un “Rūpju bērns”, kas gādā par bērniem invalīdiem, arī Sarkanā Krusta Gulbenes nodaļa. 2. vidusskolā integrētajā klasē bērniem ar speciālajām vajadzībām ir labi rezultāti. Arī Fricis Flūgs daudz palīdzējis, gādājot apģērbu un inventāru skolām, bērnudārziem, slimnīcām un iedzīvotājiem,” norāda A. Kokoreviča.
Viņa piekrīt, ka dzīves līmenis nav mainījies. Trūcīgo iedzīvotāju ir tikpat, cik pirms desmit gadiem. Tikai tagad ir vairāk iespēju. Darbspējīgajiem iedzīvotājiem nodarbinātības dienests piedāvā iespēju pārkvalificēties un iegūt darba tirgū pieprasītu profesiju.
“Grūtāk ir lauku teritorijās dzīvojošajiem. Daudz ir atkarīgs no cilvēka, vai viņš vēlas sev palīdzēt. Ir daļa, kas paļaujas tikai uz valsti, bet citi paši cenšas ko mainīt. Daudzas ģimenes iztikai un skolai līdzekļus iegūst , sēņojot un ogojot. Bet ir arī tādas, kas piedāvātos algotos pagaidu sabiedriskos darbus nevēlas veikt, proti, vēlas saņemt pašvaldības pabalstu bez darba,” saka A.Kokoreviča. Viņa ir neizpratnē par daudzbērnu ģimenēm, kam pie mājas ir liels, nekopts zemes gabals.
Vairāki desmiti gaida sociālo rehabilitāciju
Gulbenes rajonā sniedz informāciju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, lai viņi varētu apgūt veselībai atbilstošas specialitātes. Iedzīvotājus ar īpašām vajadzībām apgādā ar vajadzīgajām palīgierīcēm. Sarkanais Krusts piedāvā funkcionālās gultas, invalīdu ratiņus, kruķus, krāģus un citu.
“Informējam par iespējām iegādāties invaliditātei atbilstošu palīglīdzekli. Agrāk Gulbenē regulāri viesojās ortopēdi un protēžu speciālisti. Bet finansiālu apstākļu dēļ šos braucienus pārtrauca. Ir vienošanās ar protezēšanas un ortopēdijas centru, ka izbraukumus atjaunos,” norāda A. Kokoreviča.
Vardarbībā cietušo bērnu rehabilitācija notiek dzīvesvietā, un ar to nodarbojas sertificēti psihologi. Nepieciešamības gadījumos viņus sūta uz rehabilitācijas institūcijām. “Vardarbība pret bērnu Gulbenes rajonā ir aktuāla problēma. Pērn rehabilitēts 21 bērns. Nav tik daudz seksuālā, bet gan vienaudžu un vecāku psiholoģiskā un fiziskā vardarbība,” norāda A. Kokoreviča.
Pensionāriem, politiski represētajiem, invalīdiem un Černobiļas atomelektrostacijas seku likvidēšanas dalībniekiem pienākas veselības rehabilitācija sanatorijās. Uz bezmaksas sociālo rehabilitāciju rindā gaida 89 cilvēki, bet pērn to saņēma 62.
Garantēs ienākumu minimumu
“Visās mazajās pašvaldībās nav iespējams algot sociālo darbinieku. Kad notiks reģionālā reforma un pašvaldības apvienosies, būs lielāki līdzekļi. Tad arī sociālās palīdzības dienesti varēs strādāt plašāk un kvalitatīvāk. Pilsētā daudzus sociālos jautājumus atrisinās sociālās palīdzības centrs, kas darbību uzsāks gada otrajā pusē. Arī lauku pašvaldības domā uzlabot sociālo palīdzību. Tirzas un Jaungulbenes pašvaldība mazās slimnīcas pārveido par sociālās palīdzības institūcijām, Stāmerienas pagastā izveidots humānas palīdzības izsniegšanas un lietoto drēbju apmaiņas punkts, Galgauskas pagastā veido sociālos dzīvokļus,” norāda A. Kokoreviča.
Likumdošana paredz ar 2004. gadu iesviest garantēto minimālo ienākumu. Tas nozīmē, ka ģimenei, kur uz vienu cilvēku ir mazāk nekā 21 lats, starpību līdz iztikas minimumam segs pašvaldība. Būs garantēti ģimenes ienākumi. Bet tad citi pabalsti būs atkarīgi no atlikušajiem līdzekļiem. Pabalstu nesaņems iedzīvotājs, kas nevēlēsies iesaistīties sabiedriskajos darbos.
“Ceru, ka valsts kļūs stiprāka un bagātāka, tātad arī pašvaldības, un samazināsies to cilvēki skaits, kas nonākuši trūkumā,” saka A. Kokoreviča.
