Jaunībā ne viena vien meitene sapņo kļūt par stjuarti, lai apceļotu pasauli.
Jaunībā ne viena vien meitene sapņo kļūt par stjuarti, lai apceļotu pasauli. Viņām tā šķiet vilinoša profesija, kurā netrūkst zināma riska un noslēpumainības. Renāte Riekstiņa par stjuarti nostrādāja desmit gadus.
“Sešdesmito gadu nogalē, kad es beidzu vidusskolu, gribēju kļūt par aktrisi, taču divus gadus aktieros neuzņēma. Tad meitenes vēlējās kļūt vai nu par stjuartēm, vai aktrisēm. Sāku mācīties Kultūras darbinieku tehnikumā, bet diplomdarbu vairs neuzrakstīju, jo, draugu pamudināta, aizgāju lidot,” laikrakstam stāsta Renāte Riekstiņa.
Viņa apgalvo, ka gadu lidot nemaz neesot tikusi. “Mans tēvs bija izsūtījumā. Kamēr attiecīgās institūcijas pārbaudīja visus papīrus, pagāja laiks. No sākuma man nācās strādāt uz zemes un pārraidīt laika prognozi lidmašīnām,” stāsta bijusī stjuarte. Vispirms vajadzēja iziet speciālu komisiju – stingru veselības pārbaudi, protams, svarīgs bijis vizuālais izskats un neiztrūkstošas – svešvalodas zināšanas. “Tolaik galvenie pasažieri bija no Padomju Savienības – Kijevas, Ļeņingradas, Maskavas, bet bija arī tūristi no ārzemēm. Apskatīju Gruziju, Armēniju, Novosibirsku un citas bijušās savienības pilsētas,” stāsta madoniete Renāte.
Soļoja kā modeles
Pretendentu stjuartes darbam bijis daudz. Latviešu meiteņu šajā profesijā tolaik strādājis maz. Stjuartes savā starpā neesot konkurējušas, bijušas draudzīgas. “Uzņemšanā bijām apmēram 50 meiteņu, no kurām izvēlējās tikai astoņas. Komisijā bija daudz cilvēku, un mums nācās kā modelēm soļot tās priekšā,” saka Renāte. Labas manieres un to, kā izturēties pret pasažieriem dažādās situācijās, stjuartēm neesot mācītas.
Mēneša ilgā stažēšanās laikā nācies strādāt vecākās stjuartes vadībā. “Viņa mūs ievadīja darbā. Uzzinājām, kā apkalpot pasažierus – no kuras puses viņiem jāpieiet, kad jāpasniedz konfektes un ūdens,” stāsta sieviete. Bija jāzina, kā rīkoties ekstremālās situācijās, sniegt medicīnisko palīdzību un nepieciešamības gadījumā pat pieņemt dzemdības. Pirmais reiss Renātei bijis uz Sočiem, no kurienes atbraukusi ar rozēm, kas tur maijā skaisti ziedējušas. Meitenes apskauž
Stjuartēm ik gadu šūtas zilas formas, baltas blūzes un cepurītes atbilstošas katrai sezonai. “Citas meitenes mūs apskauda, jo bijām apgādātas ar importa apaviem, ko tolaik bez blatiem bija grūti nopirkt. Vienu reizi nepaspēju pārģērbties un formā atbraucu pie mammas uz Madonu. Draudzene Māra bija izbrīnīta, cik tajā labi izskatos. Vēlāk arī viņa kļuva par stjuarti,” stāsta Renāte. Nedēļa bija noslogota un tajā maz brīvdienu. Reizēm naktī atlidojusi no reisa, bet no rīta jau vajadzēja doties nākamajā.
Viņa nenoliedz, ka stjuartēm nācies mainīt iespaidu, ko radījis bestsellers “Kafiju, tēju vai mani?”, kas stāsta par divu stjuaršu piedzīvojumiem. Tagad stjuartes esot tik profesionālas, ka reti pasažieri viņām pievērš uzmanību un uzskata, ka viņas ir tādēļ, lai atvieglotu ceļojumu.
Pirms reisa neballē
“Citreiz aizlidojām uz kādu pilsētu, tur dažas dienas varējām atpūsties un bija jālido atpakaļ uz Rīgu. Vietas visur bija rezervētas, ēdināšana – kā restorānos. Pelnījām ļoti labi – 120 līdz 130 rubļus mēnesī, ja citur strādājošie saņēma 60 līdz 80,” stāsta Renāte. Pirms katra reisa nācies iziet veselības pārbaudi, tāpēc iepriekšējā vakarā nevarēja aizrauties ar ballēšanu, lai pulss būtu normāls. Septiņdesmitajos gados stjuartēm pēc septiņarpus gadiem jau skaitījās pensijas stāžs. Pensiju stjuartēm maksāja no 45 gadiem. “Darbs ir interesants. Ja patīk strādāt ar cilvēkiem, jaunām meitenēm, kuras nav ģimenes cilvēki, tas ir piemērots,” saka Renāte.
Cepuri iznes kā kūku
Stjuartes praksē bijis daudz interesantu gadījumu un kuriozu. Pirms lidojuma stjuaršu pienākums bija ne tikai instruēt pasažierus par noteikumiem lidmašīnā, bet arī piedāvāt speciālus maisiņus, ja kļūst slikta dūša. “Kāda sieviete nebija to paņēmusi. Pēkšņi salonā izdzirdu skaļu saucienu: “Ģevuška, ģevuška!” Pasažierei kļuvis slikti, taču viņa jau bija paspējusi noņemt dārgu nūdeļādas cepuri… Nelaimīgā sieviete bija nesaprašanā, kur lai to liek,” atminas Renāte. Tā arī izkāpusi no lidmašīnas, cepuri kā kūku nesdama rokās.
Pārsteidz gaisa bedres
Lidojot pārsteigumus sagādājot gaisa bedres, it īpaši pērkona laikā. “Tad lidmašīnu sāk nēsāt un kratīt. Ja tobrīd ej ar paplāti, kur salikti dzērieni, tad neizbēgami kādu nākas apliet,” apgalvo Renāte. Stjuartēm jābūt labām psiholoģēm, jo pasažieri ir dažādi un viņu rīcība mēdz būt neprognozējama. “Citiem ir bailes lidot, īpaši pirmajā reizē. Slikti lidojot parasti jūtas cilvēki, kuriem ir iesnas,” uzsver Renāte. Grūtāk esot ar kaprīziem pasažieriem, kuri, piemēram, nakts vidū iedomājas ēst. Stjuartēm neesot trūcis arī uzmanības apliecinājumu, dažas pat apprecējušās ar iepazītajiem pasažieriem.
Viņa priecājas, ka nekad nav piemeklējušas bīstamas situācijas un briesmas. Reiz lidmašīnai Sverdlovskā aizdedzies motors, taču paspējuši pēdējā mirklī pirms lidmašīnas pacelšanās gaisā to ieraudzīt. “Tad netikām Jaungadā mājās. Brauca komisija no Maskavas pārbaudīt, jo domāja, ka notikusi diversija,” skaidro sieviete.
Nelabvēlīgu laika apstākļu dēļ reizēm nedēļām ilgi nevarēja doties reisā, un tas bijis nogurdinoši.
Mācās tikai ārzemēs
Jaunietēm, kas šodien vēlas iegūt stjuartes profesiju, presē jāseko līdzi reklāmai, kad aviokompānijas presē izsludina stjuartu konkursu. Latvijā šādā specialitātē nesagatavo. Pēc konkursa meitenes aviokompānija nosūta uz ārzemēm apmācībai šim darbam.
Renāte Riekstiņa sapņo, ka kādreiz varētu apskatīt Norvēģiju, bet ar lidmašīnu uz turieni viņa nelidotu. Viņa nekad nav mudinājusi, lai šo darbu izvēlas arī meita – septītklasniece Kristiāna.
“Kad beidzu strādāt par stjuarti, vairs neesmu lidojusi. Tagad man būtu bailes to darīt,” saka Renāte. Tad viņai rastos nostalģija pēc aizgājušiem laikiem.
Stjuartes profesijas
plusi:
– iespēja ceļot;
– kompānija garantē veselības apdrošināšanu, kā arī pret darba laikā gūtajiem nelaimes gadījumiem;
mīnusi:
– biežās augstuma un spiediena maiņas rada lielu fizisku nogurumu;
– jāprot valdīt emocijas, lai neaizskartu pasažierus.
