Biju skaists sams. Meitene. Četrus gadus veca. Mana mamma un tētis vienu diennakti palika pie ligzdas uzraudzīt ikrus, kuros biju arī es.
Biju skaists sams. Meitene. Četrus gadus veca. Mana mamma un tētis vienu diennakti palika pie ligzdas uzraudzīt ikrus, kuros biju arī es. Tēvs mūs sargāja, līdz izšķīlāmies. Mani ieraugot, viņš cerēja, ka dzīvošu ilgu mūžu.
Tomēr kādā jaukā vakarā Vitauts Bošs par mani bija gudrāks, un vēl tagad nesaprotu, kā ļāvos vilinājumam nogaršot Aiviekstes upē vēl neredzētu ēsmu – lielu, sulīgu naktstārpu.
Mana mugura un sāni spīdēja tumšzaļi, dažviet – melni, vēders – pelēcīgi balts. Pie augšžokļa man bija divi gari taustekļi – ūsas. Vēlāk Vitauts tās nomērīja, un izrādījās, ka ūsas ir 22 centimetrus garas. Mans garums bija 90 centimetri, svars – pieci kilogrami un 200 grami. Dzīvoju Aiviekstē, Ļaudonas pusē. Man patika upes ar dūņainu gultni. Dziļas vietas – pie akmeņiem, bedrēs, zem siekstām. Mēs Latvijā galvenokārt dzīvojam Daugavā un tās pietekā Aiviekstē, bet daži mani radi mīt arī Pededzes kanālā pie Lubānas.
Gatavojos nārsta laikam
Mēs esam vientuļnieki, tikai mazuļi uzturas baros, bet pieaugušie – pa vienam. Tad, kad mani noķēra, bija tāds sadraudzības laiks.
Ziedot ceriņiem, sami sāk nārstot. Arī es gatavojos, jo kā nekā biju četrus gadus veca. Biju noraudzījusi vietiņu ar lēni tekošu ūdeni. Izveidoju vienkāršu ligzdu, pieliecot un aplaužot ūdenszāles. Biju ar darbiem tā noņēmusies, ka aizmirsu pusdienot.
Krēsloja vakars. Vēders bija tukšs. Un tad man prātā ienāca, ka ir laiks panašķēties. Saka, pēc manas milzīgās mutes, kurā ir daudz zobu, varot pazīt nežēlīgu plēsoņu, rijīgu zivi. Jā, es ēdu zivis, vardes, lielas gliemenes, pat putnus. Kāds mans radinieks uzbruka pat peldošam sunim, un stāsta – arī cilvēkam.
Esmu ēdelīga zivs
Neliegšos, ka man garšoja mazie līņi un vēdzeles, arī vēži, slieku kamoli un zirgu dēles. Samu sapulcēs dzirdēju runājam, ka makšķernieki reizēm mums par ēsmu izmanto kurmi, ko, uzspraustu uz trijžubura āķa, piedāvāja peldošu pa ūdens virsmu. Toreiz nosmējos par radu muļķību uz ķerties uz tik lēta joka.
Tveicīgā laikā mūs labi noķert ar gruntsmakšķeri, lietojot dzīvu ēsmu. Tāda bija arī mana liktenīgā diena. Līdz šim Vitauts bija izvilcis manus brāļus – nelielus samēnus – 400 gramus smagus. Daži bija stiprāki par makšķerauklu un, to pārplēsuši, tika brīvībā. Citi padevās, un Ļaudonas krastos izvilka pat vairāk nekā desmit kilogramus smagus samus.
Cīnījāmies 15 minūtes
Gulbenietim Vitautam tā bija veiksmes diena. Pirmajā metienā pēc desmit minūtēm es pieķēros. Meklēju gardu kumosu. Nekas ceļā negadījās. Te pēkšņi – naktstārps. Daudz nedomājot, satvēru to savā lielajā mutē un jutu, ka man tuvojas beigas.
Vitauta gruntsmakšķeres aukla nostiepās, viņš ieraudzīja virmuli un garas zivs siluetu. Grūti nācās ar mani cīnīties. Uzķērusies uz āķa, es mēģināju nostiprināties gultnes nelīdzenumos. Bet Vitauts mani spēji rāva, cik vien ļāva stiprā aukla un kāts. 15 minūtes mani kausēja, nedodot ne mirkli atelpas. Viens pats ar mani galā netika, sauca tēvu palīgā. Spēka man vairs nebija, un es padevos liktenim. Vitautam tajā dienā nekas cits neķērās. Vai tas nav liktenis?
Mums patīk ritmiska skaņa
Tagad varu atzīties, ka samu mēdz pievilināt arī ar īpašu ierīci – kvoku, ko izgrebj kokā vai izgatavo no kāta un skārda bundžas. Ar kvoku ūdenī ritmiski rada skaņu viļņus, uz kuriem ziņkārīgākie sami reaģē un peld klāt.
Makšķeres auklai jābūt vismaz ar deviņu kilogramu celtspēju. Vizulim nevajadzētu būt garākam par sešiem centimetriem, tikai ar vienu trijžuburu āķi un tik smagam, lai bez svariņa to varētu tālu aizmest. Arī karotes veida roterītis izraisa mūsu interesi.
Biju domājusi dzīvot ilgi
Runā, ka Latvijā lielākais sams noķerts 1995.gadā Pļaviņu tuvumā, kad Jānis Laksts izvilka 56 kilogramus un 20 gramus smagu un vienu metru un 82 centimetru garu samu.
Domāju, ka sams var sasniegt piecus metrus un 420 kilogramu smagumu, jo kā nekā esam lielākās zivis Viduseiropā. Vidējais sama mūžs ir 40 gadi, bet manā dzimtajā Latvijā – 15 gadi. Ir bijuši gudri sami, kas spējuši pārdzīvot daža laba makšķernieka mūžu, sasniedzot 80 un pat 100 gadu vecumu. Kopš 1996. gada esam iekļauti Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā. Mēs esam vienas no garšīgākajām un treknākajām Latvijas ūdeņos sastopamajām zivīm. Vienmēr iekārotas un gaidītas. Esam gudras, jo garajos dzīves gados redzēts un piedzīvots daudz.
