Stāsts: Klases salidojums (2.daļa)

Kā jau pēc daudziem saviļņojošu jūtu uzplūdā pieņemtiem, ne līdz galam izsvērtiem lēmumiem arī šoreiz spēji izteiktais “braukšu!” nākamajā rītā Astrīdas prātā svilināja un viļājās kā karsts kartupelis. Nu, kurš gan viņu spieda solīties braukt uz to klases salidojumu! Piecdesmit gadus bez tā varēja iztikt, bet tagad pēkšņi – še, tev! Kurš raustīja aiz mēles, kurš lika tūlīt ķert telefonu un lielīties, ka aprakstīs ne tikai vienu, bet pat vairākas epizodes? Un tad vēl tā apņemšanās ierasties ar torti! Pilnīgs trakums! Kā lai no tā visa tagad atkratās?

Sameklējusi tālruņa katalogā Tamāras vārdu, Astrīda ērtāk iesēdās savā iemīļotajā atpūtas krēslā un ņēmās apcerēt dažādus atrunu iemeslus. Varbūt tā: lielajā apmulsumā pavisam aizmirsusi, ka tajā datumā viņai norunāta vizīte pie ārsta galvaspilsētā, tāpēc uz vakaru atpakaļ nepaspēs… Nē, nebūs labi, ar veselības lietām jokoties nevajag, jādomā kaut kas cits. O, kādam radiniekam jubileja, ko nedrīkst neapmeklēt! Vai varbūt – bēres? Nē, labāk tā: meita tikko piezvanīja, ka tieši uz to datumu nopirkusi lidmašīnas biļetes, lai mamma prātojot, kā lidostā viņu un mazbērnus sagaidīt!