Jau visa šī nedēļa aizritējusi svētku un patriotisma gaisotnē, pagājušajā svētdienā daudzi piedalījušies Lāčplēša dienas pasākumos, gājuši lāpu gājienā, savukārt svētdien svinēsim mūsu valsts dzimšanas dienu.
Var teikt, ka cilvēks,…
Var teikt, ka cilvēks, kurš tāpat kā mūsu valsts šogad svin 94 gadu jubileju, ir nodzīvojis varenu un bagātu mūžu, bet valsts vēstures lappusēs 94 gadi, šķiet, ir vien tāds piliens jūrā, un mūsu valstij vēl būtu jāpastāv ilgi, ilgi, protams, ja vien mācēsim nosargāt, saglabāt un attīstīt savu valsti.
Un tad gribas uzdot jautājumu – cik daudz mums katram nozīmē šī valsts svētku diena, 18.novembris? Vai tā ir tikai parasta svētku diena, ar sarkanu krāsu atzīmēta kalendārā, un vēl viena brīva diena ikdienas darbdienu straujajā ritmā? Vai varbūt tā ir reize, kad iedziļināties vēstures notikumu gaitā, pārdomāt to, cik katram pašam ir svarīga dzimtene, neatkarība un brīvība, cik nozīmīga tā ir bijusi mūsu senčiem, kas devās cīnīties un nedomāja, kas viņiem par to būs, vien ticēja, ka būs labāk – ja ne viņiem pašiem, tad vismaz viņu bērniem un bērnu bērniem? Šie svētki ir jāizjūt katram sevī, savā sirdī un dvēselē. Ne jau katrs ir gatavs iet un skaļi deklarēt, cik ļoti es mīlu savu dzimteni, un varbūt tas arī it nemaz nav vajadzīgs – varbūt pietiek arī ar to vien, ka pie mājas esi izkāris sarkanbaltsarkano karogu, ka esi iededzis svecīti un veltījis laiku atmiņām par saviem stiprajiem dzimtas vīriem un sievām, tiem latviešiem, kas savulaik pieņēma šo svarīgo lēmumu Latvijai būt un tapt brīvai.
