Atklātā vēstule.
Atklātā vēstule
Ir skaists pavasaris – saulei pretī sniedzas jauna dzīvība. Jauna dzīvība, siltumu un mīļumu alkstoša, dzīvotalkstoša. Tāda nu ir dabas Augstā Dziesma. Pasaulē ik mirkli ienāk jauna dzīvība: puķu bērniņi, ežu bērniņi, kaķu bērniņi …. un cilvēkbērniņi. Ienāk ar ticību dzīvei, ar uzticību kam lielākam – mums, pieaugušajiem, vispirms jau vecākiem.
Ienāk, aug un uzdod daudz “kāpēc?”, uz kuriem mums jāprot atbildēt. Un kā gan lai mazajam divgadniekam vai trīsgadniekam paskaidro, ka ne uz visiem “kāpēc?” var atbildēt. Bērns tik un tā vaicās: “Kāpēc?”
Tiešām – kāpēc pieaugušo pasaulē pastāv savi rakstīti, brīžiem (un šo brīžu kļūst arvien vairāk) nerakstīti likumi? Ne tikai likumi, arī lēmumi. Mēs, vecāki, negribētu sagaidīt to brīdi, kad mūsu bērniem vajadzēs uzdot daudz “kāpēc?”, un ne jau par apkārtējo lietu pasauli. Un tāpēc tieši mēs arī gribam jautāt: “kāpēc?” Gribam pajautāt un sagaidīt atbildi – saprātīgu atbildi.
Mūs satrauc fakts, ka pastāv iespēja (tādas runas dzirdam, varbūt baumas? Tieši tāpēc arī gribētu zināt….), ka mūsu mazuļi zaudē savas mājas Gulbenē, Kalpaka ielā 70. Tieši tā – mājas, lai arī otrās, bet skaistas, mīļas, pierastas, dvēseliskotas. Mājas, kuras 1999. gadā pēc prātam neaptveramās traģēdijas tika kapitāli izremontētas (un ne jau par pašvaldības līdzekļiem: pēc noslēgtā līguma un SIA “Vidzemes būvnieks” rēķiniem samaksu veica valsts akciju sabiedrība “Valsts nekustamā īpašuma aģentūra”) un vasaras beigās uzdāvinātas 1.bērnudārza mazākajiem audzēkņiem. Tā ir dāvana, kuru nedrīkst atņemt neviens, kur nu vēl tie, kas nav dāvinātāji. Jā, telpas pieder pilsētas domei. Bet vai tas var būt primārais, lai traumētu bērnu psihi, grasoties viņus pārvietot uz citu bērnudārzu (piedodiet, ja tās ir tikai, un par laimi, baumas) un liekot adaptēties citā vidē?
Var jau būt, jūsuprāt, ka nekā jau dramatiska nav – bērniņus kā lellītes pārcelsim no vienas vietiņas uz otru. Bet… ja mēs gribētu, lai mūsu bērni apmeklē kādu citu bērnudārzu, tad viņi tur jau atrastos. Mēs savu izvēli (dzīvojam taču demokrātiskā valstī) esam jau izdarījuši. Laikam arī tas nevienam neliekas svarīgi, ka vecāki, pirms uzsākt sava visdārgākā cilvēciņa izglītošanas gaitas, ir izsvēruši visus par un pret.
Mēs esam par to, ka mūsu bērniem jāpaliek tepat. Un, ja kādam tik ļoti vajadzīgas šīs telpas, tad lai tiek ierādītas līdzvērtīgas, taču kapitāli izremontētas 1. bērnudārza teritorijā. Cienījamie deputāti, tautas kalpi vistiešākajā nozīmē, jo kā nekā lielais vairākums ir Tautas partijas deputāti (pamatvārdam “tauta” it kā vajadzētu pārstāvēt mūs)! Mēs, 1. bērnudārza vecāki, ļoti ceram, ka mums nenāksies atbildēt vasaras beigās uz daudziem sāpīgiem bērnu “kāpēc?” Mēs ceram, ka bērniem no jauna neliks adaptēties jaunā vidē, jo to jau viņi ir izdarījuši. Mēs ceram, ka mums nebūs viņi raudoši “jāvelk” uz bērnudārzu un nebūs jāceļ pusstundu agrāk, jo arī ģeogrāfiskais faktors nav mazsvarīgs.
Daudz cerību. Arī uz saprātu un sadarbošanos.
Gulbenes 1.bērnudārza 7. un 8. grupas vecāki (107 paraksti)
