Vairums Tirzas pagastā dzīvojošo cilvēku likteņi ir saistīti ar Tirzas lauku slimnīcu, kas nesen atzīmēja darbības 50.gadskārtu.
Vairums Tirzas pagastā dzīvojošo cilvēku likteņi ir saistīti ar Tirzas lauku slimnīcu, kas nesen atzīmēja darbības 50.gadskārtu. Svinīgā pasākuma pirmajā daļā Tirzas pagasta padomes priekšsēdētājs Māris Raģelis atzina, ka šobrīd slimnīca nonākusi krustcelēs, kad visiem kopā jālemj, kādai ārstniecības iestādei būt turpmāk.
“Arī pagasta padome meklē finansiālu risinājumu slimnīcas uzturēšanai, jo ar naudu, ko piešķir Ziemeļaustrumu slimokase, vien nepietiek,” rēķina pagasta padomes priekšsēdētājs. Ar skaitliskiem piemēriem viņš pierāda, ka attiecīgi slimokases finansējuma samazinājumam pašvaldība mēģinājusi budžetā veselības aprūpei ieplānot vairāk naudas. M.Raģelis nenoliedz, ka uz mazajām lauku slimnīcām bija ierasts nosūtīt onkoloģiskus slimniekus.
“Ja likvidēsim mazās slimnīcas, vai valstī šo slimnieku, kurus tā uzskata par “neizdevīgiem”, kļūs mazāk? Tāpēc es uzskatu, ka galvenokārt valstij jāsarūpē līdzekļi ārstniecības iestādēm,” saka M.Raģelis, būdams pārliecināts, ka valstī reformas notiek reformu pēc, lai gan iedzīvotāju lielākā daļa kļūst aizvien nabagāka.
Patīk sarežģītība
Pašvaldības vadītājs uzskata: jo sarežģītāks veselības iestāžu finansēšanas mehānisms, jo valstij labāk. Jo mazāk kāds to saprot, jo labāk. Bet aizmirst, ka cilvēks, kas ir slims, ir neatkarīgās Latvijas pilsonis. “Valsts neatkarības slieksni pārkāpa cilvēki, kuri uz lauka, fermā, braucot ar traktoru, ir sabeiguši savu veselību. Kad vajadzēja aizstāvēt barikādes, piedalīties manifestācijās, viņi valstij bija vajadzīgi. Tagad, šķiet, vairs – ne, tāpēc aizvien vairāk pašvaldībām norāda, ka tām jābūt atbildīgām par visu,” secina M.Raģelis.
Nav viegli
Šodien nevienam nav viegli – ne laukos, ne pilsētā. Tomēr pilsētās, kur viss ir kompaktāks, vieglāk sakārtot infrastruktūru. Laukos par to atbild pašvaldība. M.Raģelis uzskata, ka valstij vēl vajadzētu maksāt cilvēkiem par to, ka viņi dzīvo laukos. To ir pelnījuši arī lauku medicīnas darbinieki, kas vislabāk zina, ka nekas neliecina, ka cilvēku veselība uzlabotos. Cilvēki, kam medicīna ir dzīvesveids, pārtraucot darbu šinī jomā, nespēj strādāt citur, jo ir raduši palīdzēt. Gulbenes slimnīcas galvenā ārste Mudīte Jaceviča atzīs, ka “mediķi vienmēr centīsies palīdzēt cilvēkiem, jo neprot būt biznesmeņi”. Ārste ir pārliecināta, ka medicīnas darbiniekiem nav viegli prasīt naudu no pacienta, bet nav izvēles, jo ir jāpielāgojas apstākļiem. “Kamēr būs cilvēki, būs arī slimības un medicīnas speciālisti,” saka M.Jaceviča. Diemžēl pārmaiņu laikā lauku cilvēku veselības aprūpē radies visvairāk problēmu. Dažādām institūcijām dzīvojot savstarpējos pārmetumos, novārtā atstāts cilvēks. Ziemeļaustrumu slimokases direktora vietnieks Artis Stuburs apliecina, ka laukos trūkst ārstu, feldšeru un medicīnas māsu. Ietekmē arī iedzīvotāju skaits vienā vai otrā pašvaldībā. Piemēram, Ziemeļaustrumu slimokases pārvaldes zona ir trešdaļa no Latvijas kopējās teritorijas, bet tanī ir tikai astoņi procenti no valsts iedzīvotāju kopskaita.
Garantē drošību
Sociālā palīdzība, kas Latvijā pastāv jau desmit gadus, ir drošības garantija cilvēkiem, kas paši nespēj pārvarēt dzīves radītās grūtības, kam nav ģimenes atbalsta, kas cīnās ar nebeidzamu depresiju un tamlīdzīgi. Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamenta direktore Sandra Baltiņa domā, ka valstij šai palīdzībai jāgarantē nevis nauda, bet pienākumi, jo, viņasprāt, laukos ievērojama daļa no pašvaldību budžeta naudas “aiziet” sociālajiem pabalstiem. “Gulbenes rajonā sociālā palīdzība un sociālā rehabilitācija vispār nav attīstīta. Labākajā gadījumā ir daži sociālie darbinieki. Nav neviena veco ļaužu pansionāta, bet palīdzība galvenokārt ir naudas veidā,” secina S.Baltiņa. Viņa iesaka organizēt mobilās mājas aprūpes vienības, kādas jau sekmīgi darbojas dažviet Latvijā, aprūpējot vecos cilvēkus. Direktore atzinīgi vērtē ieceri Tirzas lauku slimnīcu izveidot kā sociālās palīdzības centru, rodot veiksmīgu sadarbību ar citām rajona pašvaldībām.
