Pēdējās nedēļās Latvijā lielu ažiotāžu ir sacēlis jautājums par eiro ieviešanu, sākot ar 2014. gadu. Politiķu viedokļi par eiro ieviešanu ir krasi atšķirīgi, savukārt iedzīvotāju vairākums ir ieņēmis krasi noraidošu pozīciju, uzskatot, ka Latvijai nepieciešams saglabāt tās nacionālo valūtu – latu. Tā kā piederu eiro atbalstītāju nometnei, vēlos paskaidrot un pamatot savu nostāju.
Kas attiecas uz diskusijas ekonomisko dimensiju, tad neuzskatu par pamatotiem apgalvojumus un prognozes, ka Latvijas ekonomika pēc eiro ieviešanas iegūs pat miljardos mērāmas summas, vai ka eiro neieviešanas gadījumā tā cietīs milzu zaudējumus. Šādas prognozes ir balstītas uz gluži vai utopiskiem pašiem optimistiskākajiem un pašiem pesimistiskākajiem scenārijiem, kuru īstenošanās iespējamība ir ļoti zema.
Nesaprotu arī savus kolēģus politiķus, kuri mēģina biedēt vēlētājus ar Krievijas rubli, kas stāšoties lata vietā gadījumā, ja netiks ieviests eiro. Cik zināms man (bet uzskatu, ka esmu pietiekami informēts), jautājums ir par izvēli starp eiro drīzu ieviešanu vai šīs ieviešanas atlikšanu uz nenoteiktu laiku, nevis par izvēli starp eiro un rubli.
Tieši tāpat pārspīlēti ir arī eiro ieviešanas noliedzēju argumenti. Līdz pēdējai iespējai tiek dramatizēts jautājums par eirozonas un visas Eiropas Savienības nākotni, lai gan ir skaidrs, ka eirozona tādā vai citādā veidolā turpinās pastāvēt, pie kam ļoti ticams, ka to tā arī nepametīs neviena no tā dēvētajām problemātiskajām valstīm (Grieķija, Portugāle, utt.). Bez tam eirozonas iekšienē ir radīti mehānismi parādu krīžu novēršanai nākotnē, kuri jau sākuši vai tuvākajā laikā sāks darboties, un, no šā skatu punkta raugoties, nav iemeslu uztraukumam.
Kas attiecas uz pašu galveno eiro ieviešanas noliedzēju argumentu – par Latvijas atteikšanos no neatkarīgas monetārās politikas, tad šajā gadījumā situācija ir atklāti divdomīga, un ne tikai tādēļ, ka Latvijas lats jau gandrīz desmit gadus ir piesaistīts eiro un pat krīzes laikā nav tikusi īstenota neatkarīga politika, lai tikai saglabātu šo piesaisti. Jāatceras, ka arī neviens no opozicionāriem neiebilst pret eiro ieviešanu, tikai vēlas atlikt šo soli, un šā iemesla dēļ netiek piedāvātas vīzijas, kāda varētu būt bieži piesauktā neatkarīgā monetārā politika. Nav aprēķinu, prognožu, darbības plānu, utt., izņemot apgalvojumus, ka „ja nu kas”, tad Latvija varēs manipulēt ar lata kursu. Savukārt bez darbības plāna šis ir tikai emocionāls, nevis racionāls arguments.
Apkopojot visus argumentus, jāsecina, ka eiro ieviešana ir galvenokārt politiska un arī ģeopolitiska, nevis ekonomiska izvēle, kaut gan šie jautājumi ir cieši saistīti. Jāatzīst, ka Latvija kā neliela un ne tā bagātākā valsts ir pakļauta virknei teorētisku risku. Piemēram, mūsu valsts ekonomikai var rasties nopietnas problēmas gadījumā, ja bankrotē kāda bankām, kas piesaistījusi ievērojamus nerezidentu noguldījumus. Tāpat pastāv iespēja, ka tiek sarīkots spekulatīvs uzbrukums latam. Ja Latvija nav eirozonas dalībvalsts, tai nāksies tikt galā ar šīm problēmām pašas spēkiem, bet, ko tas nozīmē, mēs zinām no Parex piemēra. Savukārt, esot eirozonā, pirmajā gadījumā sāk darboties īpašs vienotās valūtas mehānisms, tāpat spekulatīvs uzbrukums eiro dzīvē ir praktiski neiespējams.
Citiem vārdiem sakot, dalība eirozonā nozīmē ekonomisko un lielā mērā politisko stabilitāti, kā arī prognozējamu notikumu attīstību. Ne jau velti pat visskaļākie pievienošanās eirozonai kritiķi no Saeimas deputātu vidus savus ietaupījumus ir izvēlējušies uzkrāt eiro. Tieši ilgtermiņa stabilitāte un iespējas plānot ekonomisko nākotni, nebaidoties no pēkšņiem satricinājumiem, ir galvenais racionālais iemesls, kura dēļ atbalstu Latvijas pievienošanos eirozonai. Ceru arī uz Jūsu atbalstu šajā jautājumā!
