Vai zināt, kā jūtas cilvēks, kad nejūt smaržas, turklāt pirms Ziemassvētkiem? Sajūta ir tāda, it kā kāds būtu nozadzis svētku smaržu un tuvojas pasaules gals. Tu nejūti, kā smaržo piparkūkas un mandarīni. Tu zini, ka tuvojas…
Un to tu novērtē tad, kad pēkšņi ir – smaržo egļu skujas, degošas sveces, šokolāde! Un tad tu jūti, ka tiešām pavisam drīz būs Ziemassvētki! Īpaši šajā laikā gribas domāt labas domas, darīt labus darbus un aizmirst visas ikdienas rūpes. Un tieši šajā laikā aizkustinošos brīžos acu kaktiņos itin bieži izspraucas pa asarai.
Vēsturnieks Karloss Barrioss mierina, ka maiju priesteri 21.decembri uzskata par atdzimšanas dienu, ka cilvēce turpināsies, tikai citādā veidā, materiālās struktūras mainīsies, tādējādi mums būs iespēja būt cilvēcīgākiem. Man šķiet, ka mums cilvēcība vēl nav zudusi. Redzot, kā labestības dienā ziedojumu kastītē bērns no savas krājkasītes saber sakrātos santīmus, lai palīdzētu slimajiem bērniem, saproti, ka viss nav tik slikti mūsu Latvijā.
Mana meita, kurai pašai jau ir meita, nesen teica, ka reizēm tā summa, ko lūdz ziedot, nav nemaz tik liela. Un viņa ir neizpratnē, kāpēc tie bagātie, kam naudas netrūkst, vienkārši nepalīdz šiem bērniem. Bet tie, kam makā ir vien daži lati vai krājkasītē sakrāti santīmi, atdod tos, lai citiem palīdzētu dzīvot…
Varbūt tiešām ir vajadzīgs tāds “pasaules gals”, lai saprastu, ka visi esam tikai cilvēki un visi gribam dzīvot. Lai jau tie, kas tam tic, 21.decembrī gaida pasaules galu, bet mēs… mēs svinēsim Ziemassvētkus!
