Ko man labāk izvēlēties, ja esmu nolēmusi ģimenē pieņemt bērnu, kam nav vecāku – aizbildnību vai adopciju?
Ko man labāk izvēlēties, ja esmu nolēmusi ģimenē pieņemt bērnu, kam nav vecāku – aizbildnību vai adopciju?
Atbild Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamenta bērnu un ģimenes nodaļas speciāliste Ineta Pikše: – Lai saglabātu bērniem ģimenisko vidi, ir vairākas iespējas. Aizbildnība ir aizsardzības nodibināšana par bērnu bāreni un bez vecāku apgādības palikušu bērnu un viņa mantu līdz pilngadības (18 gadi) sasniegšanai vai arī vecāku varas atjaunošanai. Aizbildņiem jārūpējas par bērna veselību, izglītību un mantisko stāvokli. Saskaņā ar Civillikumu aizbildnim nav jāuztur bērns no saviem līdzekļiem. Aizbildņi saņem atbalstu no valsts pabalsta veidā. Atlīdzība par vecāku pienākumu pildīšanu ir 38 lati, un šī summa nav atkarīga no aizbildnībā esošo bērnu skaita. Aizbildnis saņem pabalstu arī bērna uzturēšanai. Ja vēlaties aizbildnībā ņemt bērnu bāreni vai bez vecāku gādības palikušu, vērsieties pašvaldības pagasttiesā vai bāriņtiesā.
Adopcijā persona pilnībā uzņemas bērna vecāku lomu, pieņemot citas personas bērnu par savu. Adoptētājam jābūt rīcībspējīgam, vismaz 25 gadus vecam, ar vismaz 18 gadu starpību ar adoptējamo. Personām, kas vēlas adoptēt bērnu, ar pieteikumu jāvēršas dzīvesvietas bāriņtiesā. Tā pārbaudīs vajadzīgos dokumentus, veiks ģimenes izpēti un lems, ka persona var kļūt par adoptētāju. Latvijā dzīvojošie mūsu valsts pilsoņi un pastāvīgie iedzīvotāji var adoptēt bāreņus un bez vecāku gādības palikušus bērnus no ārpusģimenes aprūpes un audzināšanas iestādēm. Kad ģimene izvēlējusies bērnu bāreni aprūpes un audzināšanas iestādē, vēlreiz jāvēršas bāriņtiesā vai pagasttiesā, kas lemj, vai adopcija šajā ģimenē būs konkrētā bērna interesēs un vai izveidosies vecāku – bērnu attiecības. Adopciju uzskata par notikušu, kad to apstiprinājusi tiesa. Adoptētājs kļūst par adoptētāja ģimenes locekli, iegūst adoptētāja uzvārdu un visas laulībā dzimuša bērna tiesības.
