Drīz secinām, ka pilnīgi neprotam dīki pavadīt laiku. Palmu vēdekļi, mandeļkoku ziedošais krāšņums, Melnās jūras zaļi melnie viļņi, agrais pavasaris nevilina visu dienu pavadīt laukā.
37.
Drīz secinām, ka pilnīgi neprotam dīki pavadīt laiku. Palmu vēdekļi, mandeļkoku ziedošais krāšņums, Melnās jūras zaļi melnie viļņi, agrais pavasaris nevilina visu dienu pavadīt laukā. Kūrortpilsētā vēl tukšs un kluss. Atpūta būs grūta lieta.
Mūsu apmešanās ir viesnīcā “Rica”, parastā, pat trūcīgā istabelē ar izlietni pie durvīm. Par to algu, kas pienākas manam oficierim, nekas vairāk nesanāk. Arī ēdienkarte ir vienveidīga, griķi rītā, griķi vakarā. Toties vismaz gulta ir pietiekami plata un ērta. Tā kā pie Melnās jūras aprīlī ir lietus periods, lielo dienas daļu tajā arī pavadām, vai nu negausīgi mīlējoties, vai lasot līdzpaņemto biezo romānu par Napoleonu Bonapartu un viņa Džozefīni. Lasot atkal atgūstu latviešu valodas raitumu, jo sen jau krieviski domāju, un saprotu, cik viegli ir pārkrievoties. Armijai līdzi pa visu Savienību braukājot jau otrajā paaudzē mēs kļūsim par padomju tautu. Par to negribas ne domāt, ne runāt. No armijas ir jātiek vaļā, tikai mēs vēl nezinām – kā. Vīram gan esot kāds plāns, taču līdz galam to atklāt nav gatavs: “Nāks laiks, nāks arī padoms. Stresi un dzīves pārmaiņas iespaido cilvēka psihisko stāvokli.” Es nesaprotu tikpat kā neko. Viņš ir ārsts, bet es vēl nē.
14. Liktenim ar kāju neiespersi…
Atgriezusies no dienvidiem, esmu grupas uzmanības centrā: saules iedegums, dīkā dzīve un mīlestības terapija ir mani tā atspirdzinājuši, ka nu atliek tikai ķerties pie nokavētā. Atvedu visiem, kas mani gaidījuši, Melnās jūras krasta apaļos oļus. Šo dabas dāvanu kā velti uzdrīkstos atvainošanās par kavējumiem vietā uzbērt arī uz pasniedzēju galda: “Tā nu ir bijis, oficiera sieva pildīja savu sievas funkciju pie Melnās jūras.”
Neviens arī nepiktojas par manu ilgo prombūtni. Manis pašas ziņā ir kārtot mācību parādus. Divu mēnešu laikā, kas vēl līdz piektā kursa beigām, jāauļo gan uz rīta plūsmas nodarbībām, gan pēcpusdienās atstrādāt “astes”. Jūras krastā savāktos akmentiņus kabatā skandinādama, neskatos ne pa labi, ne pa kreisi un man neeksistē ne tautieši, ne grupas biedri. Man vienkārši tam nav laika. Esmu egoistiska, bet citas izejas nav. Katra minūte dārga. Tad kādu dienu maija beigās, kad sekmju grāmatiņā jau sakrājušies ieskaišu ieraksti un arī Ļeņingradā atnācis vēlīnais ziemeļzemes pavasaris, ieklausos sevī un bez šaubīšanās saprotu, ka vairs neesmu viena, esmu stāvoklī. Tieši tas vēl trūka, lai vēl vairāk samezglotos jau tā sarežģītā dzīve. Institūta sestais un pēdējais kurss nebūs vienkāršs. Bērnam taču jānāk pasaulē janvāra beigās. Apstulbusi no jaunatklājuma, pāra dienas nekur nerodu miera. Liktenim ar kāju neiespert, un laikam jāpieņem, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Otrā bērna radīšanai ir arī pēdējais laiks: man būs trīsdesmit, meitiņai deviņi gadi. Ja ne tagad, tad varbūt pat nekad. Sēžu skvēriņā pie kopmītnes durvīm, kur neatceros, ka būtu sēdējusi, un pieņemu lēmumu: kā lemts, tā arī būs. Studentes arī pēdējā kursā laiž pasaulē bērnus. Kaut tik bērns manās miesās izaugtu vesels! Cik daudz dažādu kroplību un iedzimtu slimību skatīts! Tpu! Tpu! Spļauju pār kreiso plecu.
