Aiz priekškara: Sārts – mērglis, Jeļcins – nodevējs, toties Putins – brīvās pasaules līderis

Krievijas diktators Vladimirs Putins ir brīvās “nerietumu” pasaules līderis un taisnīguma pasaulē garants; Krievija atrodas nevis izolācijā, bet pasaules notikumu epicentrā; starptautiski nozīmīgākais šā gada politiskais notikums ir noticis tieši Krievijā – šādos patosa pilnos toņos visu aizvadīto nedēļu Kremļa ideologi vēstīja par Kazaņā notikušo BRICS valstu (Krievija, Ķīna, Indija, Brazīlija, Dienvidāfrika, Irāna, Ēģipte, Etiopija, Apvienotie Arābu Emirāti) samitu.

Kazaņas samits, kurā piedalījās 36 valstu pārstāvji, tostarp NATO valsts Turcijas līderis Redžeps Tajips Erdogans, propagandistu izpildījumā kļuva par vēstnesi jaunas multipolārās pasaules uzbūvei, kuru vadīs, protams, Krievija. Neizpalika arī BRICS samita pretnostatījums G7 samitam, kurā pulcējas vadošās Rietumu pasaules lielvaras, “kremliniem” apgalvojot, ka G7 piedzīvoja “kaunpilnu izgāšanos”, demonstrējot savu vājumu, kamēr BRICS ir “nerietumu pasaules” triumfāla uzvara. Krievu ieskatā NATO esot pagātne, bet BRICS – nākotne.

Līdztekus skrupulozai BRICS samita atspoguļošanai krievi pievērsās arī gaidāmajām ASV vēlēšanām, no vienas puses, favoritizējot Republikāņu partijas kandidātu Donaldu Trampu, no otras, diskreditējot visu vēlēšanu sistēmu un procesu, jo visu izšķirot nevis vēlētāji, bet nauda.

Aizvadītajā nedēļā krievi beidzot pieminēja arī Ziemeļkorejas karavīru iesaisti karā Ukrainā. Proti, propagandists Jevgēņijs Popovs “vojenkoram”, kurš ziņoja no Kurskas apgabala, izsmējīgi jautāja, vai “mūsējie” jau gatavo pusdienas Ziemeļkorejas biedriem. Respektīvi, propaganda visiem spēkiem pūlas iztēlot, cik smieklīgi un muļķīgi ir Rietumu izteikumi par Ziemeļkorejas iesaisti Ukrainas karā.

Dažādi “politologi” nenoliedza, ka nākotnē “sadarbība” ar šo valsti varētu būt, taču kādā formā, to zinot tikai armijas virspavēlnieks, lasi, Putins. Ziemeļkorejas iesaiste esot trumpis, kuru izvilkt, kad pienāks laiks.

Proti, no vienas puses, krievi nenoliedz sadarbības iespēju ar Ziemeļkoreju, no otras, stingri noliedz, ka jau pašlaik Krievijas pusē karotu ziemeļkorejieši.

BRICS kā Krievijas diplomātijas uzvara

Propagandisti Olga Skabejeva, Jevgēņijs Popovs un Vladimirs Solovjovs, kā arī citi ideoloģiskās frontes cīnītāji uzsvēra, ka BRICS nenovēršami paplašināsies un izkonkurēšot pat ANO. BRICS pašlaik esot vienīgā “brīvo” valstu sadarbības platforma, kas vēršas pret Rietumu koloniālismu un ASV hegemoniju.

Protams, neizpalika arī apgalvojumi, ka Rietumi “bailēs trīc” no BRICS spēka, jo jūt, ka “nerietumu valstis” pārņems vadošo lomu pasaulē. Īpaša vērība tika pievērsta pasaules “dedolarizācijai”, lai radītu alternatīvu finanšu sistēmu, kas gan pašlaik izskatās tikai pēc Krievijas vēlmju domāšanas izpausmes. Putins arī paziņoja, ka Krievija nekad neesot atteikusies no miera sarunām ar Ukrainu, taču tās varot notikt tikai uz Krievijas notikumiem.

Lai arī Skabejeva paziņoja, ka BRICS valstu nostāja Ukrainas jautājumā esot vienota un sensacionāla un būšot ierakstīta samita noslēguma deklarācijā, patiesībā no tā čiks vien sanāca.

Vienīgais, kas par Ukrainu teikts noslēguma deklarācijā, ir šis: “Mēs atgādinām valstu nostāju attiecībā uz situāciju Ukrainā un ap to, kas paustas attiecīgajos forumos, tostarp ANO Drošības padomē un ANO Ģenerālajā asamblejā. Mēs uzsveram, ka visām valstīm ir jārīkojas saskaņā ar ANO Statūtu mērķiem un principiem kopumā un savstarpējās attiecībās. Mēs ar atzinību atzīmējam attiecīgos starpniecības un labas palīdzības priekšlikumus, kuru mērķis ir konflikta mierīga atrisināšana ar dialoga un diplomātijas palīdzību.”

Tieši tik daudz “sensacionālā” Krievijai izdevās panākt no BRICS partneriem. Kā redzams, ne vārda Krievijas atbalstam, ne vārda par NATO un Rietumu nosodījumu.

“Šodien BRICS nevar būt instruments Krievijas interešu virzīšanai Ukrainas krīzes kontekstā. Lai gan Pekina ir pasviedusi Maskavai ekonomisku glābšanas riņķi, grupējuma [BRICS] viedoklis par karu ir atšķirīgs un sniegtais atbalsts [Krievijai] ir ierobežots,” tā Rietumu medijos ir izteikusies domnīcas “Carnegie Endowment for International Peace” Krievijas pētniece Tatjana Stanovaja.

Lai arī Rietumu analītiķi un domnīcas uzsver, ka BRICS valstu ekonomisko jaudu nevar novērtēt par zemu, tomēr tiek norādīts, ka organizācija pašlaik ir tālu no tā, lai radītu Putina tik ļoti kāroto alternatīvo pasauli vai kaut tikai finanšu sistēmu. Galvenais iemesls – domstarpības BRICS valstu starpā.

Tā, piemēram, kā “BBC” norādījis bijušais investīciju kompānijas “Goldman Sachs” galvenais ekonomists Džims O’Nīls, Rietumiem par labu nāk tas, ka divām BRICS nopietnākajām spēlētājām – Indijai un Ķīnai – ir nepārvaramas domstarpības. Ekonomista ieskatā BRICS būtu milzīga ietekme, ja abām minētajām valstīm būtu vienots skatījums uz politiku un ekonomiku. Taču pašlaik nekas neliecina, ka tuvākajā laikā Indijai un Ķīnai izdosies pārvarēt savas domstarpības.

Būtiskas viedokļu atšķirības ir arī Ēģiptei un Etiopijai, tāpat reģionālās sāncenses jau sen ir Irāna un Saūda Arābija. Līdz ar to, runājot par BRICS kā vienotu organizāciju, “ideja, ka viņi visi pēc būtības vienosies par kaut ko būtisku, patiešām ir muļķīga”, uzskata O’Nīls.

Turklāt, ja Krievija vēlas, lai BRICS būtu “antirietumniecisks klubiņš”, tad, piemēram, Indija, vēlas saglabāt labas politiskās un ekonomiskās attiecības ar Rietumiem.

Gruzīni negribot kļūt par “pidarasiem”

Gruzīni nevēlas kļūt par “pidarasiem” (no krievu val. – rupjš homoseksuālistu apzīmējums), tāpēc izvēlējušies prokrievisku partiju, kas neatbalsta Rietumu vērtības un eirointegrāciju – šādi Gruzijas parlamenta vēlēšanu oficiālos rezultātus, kas liecina, ka it kā ar lielu pārsvaru esot uzvarējusi līdzšinējā varas partija “Gruzijas sapnis”, skaidroja odiozais štata propagandists Vladimirs Solovjovs.

Savukārt Dmitrijs Kiseļovs svētdienas vakara lielajās ziņās aktualizēja stāstu par Gruzijas ekonomisko izdevīgumu sadarboties ar Krieviju, norādot, ka Gruzija ir vienīgā valsts pasaulē, kura savu vīnu varot tirgot Krievijā bez muitas nodokļa.

Jāpiebilst, ka Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili svētdienas vakarā neatzina centrālās vēlēšanu komisijas publiskotos parlamenta vēlēšanu rezultātus un aicināja opozīcijas atbalstītājus protestēt. Savukārt Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs sociālajā tīklā “X” raksta, ka “Gruzijas cilvēkiem ir Eiropas sapnis, nevienam nav tiesību nozagt šo sapni ar iebiedēšanas un manipulācijas palīdzību. Pilnīga solidaritāte ar Gruzijas tautu un prezidenti Salomi Zurabašvili”.

Tikmēr krievi savos sižetos no Gruzijas ielu intervijās rāda cilvēkus, kas pauž savu sajūsmu par vēlēšanu rezultātiem. Propagandisti arī uzsver, ka Rietumi noteikti Gruzijā gatavo nākamo “maidanu” pretēji tautas gribai, tādējādi jau preventīvi savu sabiedrību noskaņojot par labu tam, ka neizbēgamie opozīcijas protesti par vēlēšanu viltošanu būs nekas cits kā Rietumu sazvērestība, lai Gruzijā sarīkotu “valsts apvērsumu”.

Bet par gaidāmajām ASV prezidenta vēlēšanām Solovjovs savā šovā bija sagatavojis pat viena aktiera uzvedumu ar sevi galvenajā lomā, kur stāstīja par to, cik sapuvusi ir ASV vēlēšanu sistēma, kurā visu nosaka nauda un atsevišķi ietekmīgi politiķu klani. Propagandists pievērsās arī Trampa sašaušanas mēģinājumiem, uzsverot, ka ASV politikā dominē “nauda un lode”.

Sārts ir “rusofobs mērglis”, bet Jeļcins – nodevējs

Nedēļas sākumā sarunu šovā “Vakars ar Vladimiru Solovjovu” atkal grozījās bēdīgi slavenais bijušais Eiroparlamenta deputāts no Latvijas Andrejs Mamikins, kura pašreizējā nodarbošanās ir ar zināmu regularitāti Krievijas plašsaziņas līdzekļos klāstīt, kādas “šausmas” notiek Baltijas valstīs.

Šoreiz Mamikins pievērsās Rīgas konferencei. Viņš kļūdaini apgalvoja, ka konferenci rīko NATO izcilības centrs “Stratcom” (īstais organizētājs ir Latvijas Transatlantiskā organizācija (LATO), un tā vadītāju Jāni Sārtu nodēvēja par “rusofobu mērgli”. Mamikins arī tikpat nepatiesi apgalvoja, ka konferencei bija iespējams pieslēgties internetā par 75 eiro (tiešraides bija bez maksas) un atgādināja, ka Sārts pagājušajā gadā kādā konferencē bija uzvilcis zeķes ar uzrakstu “топчу русню” (mīdu Krieviju). Mamikina ieskatā Rīgas konference esot bijusi agresīvu rusofobu kopā sanākšana.

Lai “pierādītu”, cik nopietni Rietumi pieiet savas “propagandas” izplatīšanai, Mamikins apgalvoja, ka “Stratcom”, kurā strādā 45 cilvēki, budžets nākamajam gadam ir 20 miljoni eiro. Un tas notiekot situācijā, kad nākamajā gadā Latvijas ekonomika piedzīvošot sabrukumu. Tā nav patiesība. Sārts aģentūrai LETA norādīja, ka “Stratcom” Latvijas institūcijas nākamā gada finansējums ir 2,6 miljoni eiro.

Līdztekus Mamikins izplatīja melus, ka Latvijas komercbankas kredītņēmējiem, kuriem ir grūtības nokārtot saistības, piedāvājot parakstīt līgumu ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem par sadarbību, tad parādsaistības tikšot dzēstas vai piedāvātas kredītbrīvdienas. Tās, protams, ir pilnīgas viltus ziņas, taču viegli prognozēt, ka Krievijas sabiedrība šim Mamikina izdomājumam noticēs uz vārda.

Mamikins ar Solovjovu arī nelaida garām iespēju izsmiet Latviju un Igauniju, paziņojot, ka pasaulē riebīgāko dzērienu “Rīgas Balzams” pārspēj tikai “Vana Tallinn”.

Tieši pēdējo mēnešu ļoti izteikta tendence ideoloģiskajos vēstījumos ir diskreditēt pirmo Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu, klāstīt, cik slikta ir bijusi ekonomiskās un politiskās dzīves liberalizācija. Par katastrofu tiek iztēlota PSRS sabrukšana, bet 1990.gadā parakstītā deklarācija par Krievijas suverenitātes atgūšanu tiek traktēta kā vēsturisks kauna traips. Līdztekus pašreizējā kara Ukrainā kontekstā svarīgs naratīvs ir par to, ka deviņdesmitajos gados Jeļcins nodeva ārpus Krievijas “nacionālajās republikās” dzīvojošos krievus un krievi pašlaik esot visizkaisītākā un sadalītākā nācija pasaulē. Tas, ka paši krievi masveidā izvēlējās dzīvot ārpus Krievijas citās okupētajās “padomju republikās”, pieminēts netiek.

Nav šaubu, ka “vienkāršajiem” krieviem šādas runas ir ļoti patīkamas, un tieši šāda vēstures interpretēšana aizsākās jau pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu otrajā pusē, bet to nostiprināja Putina nākšana pie varas. Zīmīgi, ka saskaņā ar socioloģisko pētījumu centra “Levada-centrs” aptaujas datiem jau 2016.gadā trešdaļa Krievijas iedzīvotāju uzskatīja, ka demokrātijas atgūšana bija traģisks notikums, bet vairāk nekā puse nespēja novērtēt, vai taisnība 1991.gadā bija demokrātu vai pučistu pusē.

Pašlaik dominējošais naratīvs par Krieviju ir vienkāršs: Krievija ir “labā” impērija, kas nekad savas kolonijas nav apspiedusi, bet valstīm, kas ietilpušas tās sastāvā, Krievija ir nodrošinājusi ekonomisku, sociālu un kultūras uzplaukumu.