Esmu grūtniecības hormonu ietekmē un dzīvi uzņemu tādu, kāda tā ir.
39.
Esmu grūtniecības hormonu ietekmē un dzīvi uzņemu tādu, kāda tā ir. Tikai skumstu, ka man nav vīra palīdzīgās rokas, kas pasargātu ikdienas gaitās. Varam viens otram rakstīt tikai gādīgas vēstules.
Studentu ikdiena mani ierauj savā mutulī, un nav pat laika, lai apcerētu savu dzīvi. Mūs nodarbībās radina pie ikdienas bērnu ārsta darba. Nodarbojamies jaunuzceltajā poliklīnikā – tai līdzekļi nav žēloti. Arī ārstiem un māsiņām ir ērti darba apstākļi. Ēka tika būvēta mūsu acu priekšā, un paši piedalījāmies gatavās ēkas telpu spodrināšanā. Tādā bērnu iestādē prieks strādāt. Skaistas telpas disciplinē gan vecākus, gan studentus. Drēgnajās Ļeņingradas rudens dienās te ir silti un mājīgi, un valda ierasts darbs. Mūsu pasniedzēja ir vecāka dāma, tā ap sešdesmit, bet enerģijas viņai milzums. Pieredzējusi smagos blokādes laikus, kad bads pļāvis pilsētas iedzīvotājus kā savā laikā mēris. Pamatīgo ārsta pieredzi viņa pasniedz aristokrātiskā mierā. Pamanījusi, ka esmu grūtniece, pelnu viņas īpašu labvēlību. Pat tradicionālo tējas dzeršanu mācību pārtraukumā viņa sasaistīja ar mana attīstībā esošā bērna vajadzībām. Esmu aizkustināta un reizēm arī jūtos neērti. Viņa ir kā mīļa vecmāmiņa bez mazākajām senilitātes pazīmēm, arī pasniedzējas palama ir mīļa – Korobočka (cibiņa). Oficiāli, protams, viņu uzrunājam vārdā un tēva vārdā. Mājas vizītēs pie “vīrusainiem” bērniem Korobočka mani nesūta, jo bērna radīšanas procesā vīrusi var būt ļauna lieta.
To mēs redzam praktiskajā darbā bērnu slimnīcā pie neiznēsātiem bērniņiem. Tas atkal man ir kā brīdinājums. Kas tik viss nenotiek pasaulē! Ko es iesākšu viena šajā milzīgajā pilsētā, ja Jānītis izlobīsies no savas siltās vēdera mājiņas nelaikā, neuzbarojies, sīks kā tārpiņš un bezpalīdzīgāks nekā laikā dzimušie? Te nu gan ir uzskates līdzekļi grūtniecei – studentei, kas rada lielo dzīvības brīnumu! Kā dievlūgšanu pie sevis skaitu vai simto reizi: “Kaut tik viss būtu labi!”
Nu jau Jānītis mani bieži izglāsta, nomierina un reizēm kā aprājot, arī paspārda. Sieviešu konsultācijā, kuru regulāri apmeklēju, mani mierina un pārliecina, ka viss norit labi, tikai svarā nepieņemos, kā vajadzētu. Taču bērns jau nav teļš, kas jānobaro. Man te ir sava teorija: galvenais ir kvalitāte, nevis kvantitāte.
Jauns mācību priekšmets pēdējā kursā ir psihiatrija. Ar satraukumu veram lielās Skvarcova – Stepanova psihiatriskās slimnīcas vārtus. Līdz šim esam mācījušies tikai par miesas jeb somatiskajām slimībām, nu pienācis laiks pētīt garīgās kaites. Kāpēc tautā šādu iestādi sauc par “trakonamu?” Vai te visi slimnieki trako? Ikdienā cilvēki cenšas no šīs iestādes kontingenta – slimajiem – izvairīties. Vai tāpēc, ka šie slimnieki ir neaprēķināmi savā rīcībā? Bet katrai slimībai ir sava seja, kaut gan saka, ka katrs prātā sajūk pa savam. Šīs slimības ir tik komplicētas. Sešu nedēļu laikā kaut ko nopietnu apgūt nevarot, un diezin vai kāds no mūsu grupas vai no tautiešiem vēlēsies sevi ziedot šādai nepateicīgai karjerai. Ievietošanu garā slimo klīnikā tautā uzskata par kaunu vai par sodu un garīgos slimniekus nosauc nievājoši. Saka: “Tam jau nobrukuši bēniņi, slīpais jumtiņš, visi nav mājās, tas dzīvo citā pasaulē, sajucis prātā, dumjš un dumjš…”
Arī režīms lielajā psihiatriskajā kombinātā ir īpašs: durvju rokturi tikai personālam, aizrestoti logi, lai slimie neizlēktu caur stikliem uzbudinājuma gadījumā, trako krekls ar milzīgi garām piedurknēm, lai piesietu un fiksētu uzbudināto. Vienu otru te izolējot, kā nepieskaitāmu brīvdomātāju, te varot satikt gan Aleksandru Puškinu ar visām dzejas vārsmām, gan pašu Vladimiru Iļjiču. Jo augstāks bijis intelekts līdz saslimšanai, jo sarežģītāka konfabulācija (izdoma). Mūs, studentus, māca, kā runāt ar šiem slimniekiem, uzklausīt, neko kategoriski neuzspiest, bet arī nepiekrist slimnieka spriedumiem, necensties viņu pārliecināt vai izturēties ar aizdomām. Tas ir ļoti neierasti un vismaz man nepadodas.
