Tumšmataina, neliela auguma meitene sarunājas ar mālu…
Tumšmataina, neliela auguma meitene sarunājas ar mālu… Tā ir tikai viņai saprotama radošu domu un drošu roku kustību valoda. Darba telpā – dažādu trokšņu radīta mūzika, kas savanda cilvēka iekšējās izjūtas, neļaujot pagurt, mudinot eksperimentēt un meklēt līdz brīdim – viss ir galā, jo iecere jau pārtapusi konkrētā veidojumā. Un tad ir klusums. Pilns piedzimšanas brīnuma. Un tad ir brīdis atelpai, izvērtējumam un apbrīnai.
Topošā keramiķe, Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļas studente Iluta Zelča neprot sevi slavēt, jo uzskata, ka vēl tikai meklē savu ceļu mākslā. Tas nav viegli rodams, jo noteicošā ir konkrētā cilvēka individualitāte. “Es visā ieklausos, visu izvērtēju, lai to, kas patīk, ņemtu vērā,” saka Iluta, atceroties, ka skolas gados aktīvi interesējusies par visu, bet jau kopš devītās klases zinājusi – kļūs keramiķe. Pirmā radošā iecere bijusi no kokosrieksta izveidota vāze. Pamēģināts arī gleznot un apmeklētas šūšanas nodarbības, bet ne viens, ne otrs Ilutas sirdi nav iekarojis.
Māls ir paklausīgs
“Uzskatu, ka esmu meitene no laukiem, tāpēc māls ir vispiemērotākais materiāls, kas ar sevi ļauj dažādi eksperimentēt. Strādājot ar to, varu ļauties fantāzijai, varu iekšēji dumpoties. Māls ir pacietīgs. Iztur visu,” saka Iluta, paņemot rokās nelielas figūriņas, kas, šķiet, izveidotas vienā elpas vilcienā, ar dažām roku kustībām. Izrādās, tas esot viens no tehnoloģiskiem māla veidošanas paņēmieniem, kas ļaujot māksliniekam it kā brīvi spēlēties. Iluta nenoliedz, ka keramiķa darbs ir fiziski nogurdinošs, īpaši tiem māksliniekiem, kuri traukus virpo. “Mācoties Rēzeknes Lietišķās mākslas koledžā, nācās daudz virpot. Bija grūti iecentrēt māla piku, izveidojot trauku, kam viss ir vienādā apaļumā, platumā vai šaurumā. Tomēr ar laiku visu iespējams iemācīties, tikai vispirms ir noteikti jāzina, ko tu gribi izvirpot,” saka Iluta. Viņai patīk šķības un greizas formas, kas rada iespaidu, ka tūlīt darinājums apgāzīsies. “Studējot Mākslas akadēmijā, varu brīvāk domāt, iekšēji atraisīties un veidojumā sasniegt to, ko vēlos,” atzīst topošā māksliniece. Sarunā viņa vairākkārt atkārto vārdu “iekšēji”, jo tāda ir mākslinieka būtība – vispirms visu radīt iztēlē.
Vispirms ir jāizlemj
“Pirmais studiju gads ir laiks, kad jāizlemj, vai tas, ko esi nolēmis darīt, apgūt, būs paliekošs. Ja – nē, tad jārod cits pašizteikšanās veids. Man šajā laikā bija depresīvas izjūtas, Šķita, ka neko negribu, nekas nepadodas. Cīnījos ar iekšēju stresu. Tad noteicu mērķi, ko vēlos sasniegt, meklēju katras rīcības jēgu. Šie meklējumi man palīdzēja uzvarēt depresiju, lai katra diena kļūtu par jaunu atklājumu avotu,” stāsta keramiķe. Viņasprāt, cilvēki ir dažādi. Viens centrējies sevī, otrs nemitīgi ir meklējumu procesā, trešais mēģina dzīvi tvert saprotoši, bet vēl kāds – pesimistiski. Jauniete uzskata, ka, ja ir tā, tad var runāt par daudzveidīgi veidotu sabiedrību, nevis vienveidīgu, pelēcīgu masu. “Es visiem iesaku nebaidīties, bet uzdrošināties eksperimentēt,” mudina Iluta.
Prieks ir gaišs
Iluta ir eksperimentētāja, meklētāja. Visvienkāršākais ir ietekmēties no otra mākslinieka, izsekot viņa mākslinieciskajam rokrakstam un ar nelielām korekcijām to pasniegt kā savējo, bet keramiķe šādu rīcību uzlūko kā negodīgu. “Šodien būt māksliniekam ir grūti, jo tādu, kam dots šis apzīmējums, ir daudz, bet ne visi spēj to attaisnot. Pagaidām vēl jūtos nedroši, jo mācos “vilkt pirmos vēl nedrošos burtus”,” Iluta prot būt paškritiska. Tomēr ir kāda patiesība, ko meitene ielāgojusi kā nemainīgu dogmu – mākslinieks nevar būt cilvēks, kas visu veido tikai tirgum. Tad tā nav māksla, bet rūpnieciska ražošana. “Katrs veidotais trauks, figūra, šķīvis ir manu emociju izpausme. Tos uzlūkojot, zinu, kā tobrīd jutos, par ko domāju. Piemēram, prieku es nekad neveidoju kā melnu trauku, jo prieks ir gaišums, izjūtu lidojums un atbrīvotība,” prāto Iluta. “Es nealkstu pēc slavas, jo pagaidām sevi par mākslinieci vēl neuzskatu. Mākslinieks ir skaļš vārds. Tas piestāv vecmeistariem.”
Idejas meklē pati
“Jebkurš cilvēks spēj kaut ko izveidot, jo būtībā ir mākslinieks. Tikai vajadzīga drosme. Ne vienmēr noteicošais ir talants,” Iluta pārliecināti saka un stāsta, ka pati ir ideju medniece veidolam, glazūrām un citam. Viņas skatījums uz daudziem priekšmetiem un dzīves norisēm ir filozofisks. Pat smiltīs ievilktās svītrās viņa rod dzīves skaidrojumu. “Esmu ietekmējusies no aborigēnu mākslas. Tā rezultātā tapa darbs “Zvēru taka”, ko veidojot ļāvos brīvai spēlei, izmēģināju dažādas tehnikas. Man patīk veidot arī dažādas vāzes un podus, kam ne vienmēr ir tradicionāla forma. Cilvēkiem, kas tos uzlūko, gan patīk, gan nepatīk. Īpaši mīļi man ir šķīvji,” vērtē keramiķe.
Pagaidām vēl mācos
Iluta kādreiz fantazējusi, ka lielā maizes krāsnī līdzīgi kā kukuļus iespējams “cept” arī traukus. Tomēr šī elementaritāte izrādījusies mānīga, jo, izņemot traukus no mufeļa (elektriskā cepļa), tie pakļauti nejaušībām, ko rada karstums un dzīvā uguns. “Nozīme ir temperatūrai krāsnī, pareizas glazūras izvēlei un daudziem citiem noteikumiem, kurus iespējams izzināt tikai darba procesā. Man vaicā, kāpēc veidoju melnus traukus. Arī tie ir radoši meklējumi. Melnumu rada svēpēšanas process, ko apguvu Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā pie meistara Ozoliņa,” stāsta keramiķe. Viņa labprāt veido traukus no šamata. Tas ir no māla un samaltiem ķieģeļu gabaliem veidots materiāls dārza trauku veidošanai. Tos apdedzina ievērojami augstākā temperatūrā nekā parasti. Iluta līdzīgi kā pieredzes bagāti mākslinieki mēģina eksperimentēt ar glazūrām. “Akadēmijā saņemam uzdevumu un tad meklējam atrisinājumu. Tas attiecināms arī uz glazēšanu, kas ir indīgs process, tāpēc, gatavojot traukus, kurus izmantos pārtikas ievietošanai, jābūt uzmanīgam,” stāsta Iluta. Viņa izzinājusi arī Latgales keramikas tradīcijas un piedalījusies podnieku dienās.
Nomāc atkarība
Topošā keramiķe ir gatava tam, ka dzīvē daudz ko noteiks materiālā situācija. Viņa pieļauj, ka varbūt kādreiz akadēmijā gūtās iemaņas kļūs par vaļasprieku, bet naudu pelnīt nāksies ar citu nodarbi. “Materiālā situācija skar mūs visus. Diemžēl esam atkarīgi no naudas. Mani nomāc šī atkarība, domas par tālāko, jo daudzkārt nākas aizvērt durvis uz izsapņoto pasauli. Es apzinos, ka ir ļoti daudz jāstrādā, mākslinieks nevar lidināties tikai pa mākoņiem,” domīgi bilst Iluta, ieklausoties vārdos.
Veido nākotnes vīziju
Iluta nav izņēmums. Arī viņai piemīt nākotnes sapnis, ko meitene labprātāk dēvē par vīziju. Tās centrā viņa liek stingru kodolu, to apaudzējot ar fantāzijas ziediem. Iluta skaļi par to nevēlas sapņot, bet nebaidās atzīt, ka varbūt kādreiz, kādā gaišā, plašā izstāžu zālē rindosies viņas keramiķes talantu apliecinoši darbi. “Ne vienmēr esmu apmierināta ar paveikto. Bez žēlastības spēju izjaukt veidojumu, ja tas nepatīk. Paiet laiks, un saprotu, ka arī gatavais un citu acīm skatītais darinājums mani vairs neapmierina,” Iluta spēj būt kritiska. Diemžēl tāds ir māksliniekam diktēts, bet nevienā likumu krājumā nerakstīts noteikums, ka viņš pats ir sava veikuma galvenais un visnežēlīgākais kritiķis. Tiem, kas vēl tikai gatavojas kļūt par māksliniekiem, viņa iesaka uzdrošināties, tikai vispirms “ir jābūt stāstam, kam lemts pārtapt realitātē”.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Iluta Zelča.
Dzimusi: Gulbenes rajona Lejasciema pagastā 1979.gada 9.decembrī.
Mācījusies: Lejasciema vidusskolā, Rēzeknes Lietišķās mākslas koledžā, Mākslas akadēmijā Keramikas nodaļas trešajā kursā.
