15. Savāda ģimene Atbraucot Paplakā pašas izkārtotajā dekrēta atvaļinājumā, pārliecinos, ka nevar ticēt armijas priekšniekiem, vismaz par dzīvokļa piešķiršanu – nē.
42.
15. Savāda ģimene
Atbraucot Paplakā pašas izkārtotajā dekrēta atvaļinājumā, pārliecinos, ka nevar ticēt armijas priekšniekiem, vismaz par dzīvokļa piešķiršanu – nē. Tas rada vēl lielāku nepatiku pret vīra militāro dienestu. Par kādiem tēvu grēkiem šis iesaukums armijā mūža garumā? Kur te redzama tā varenība par kuru piekliegtas visas avīzes?
Vai te kāds prasījās: “Iesauciet mani, es gribu par kara ārstu!” Pagaidām vienīgais mierinājums, ka esam Latvijā, kaut par rītdienu nav drošības. Katra nakts ir pietiekoši gara, lai paspētu saņemt jaunu pārdislokācijas pavēli jau no rīta.
Vakaros joprojām veramies caur svešo viesnīcas logu. Ko tur var saskatīt? Katrā ziņā nekādas gaišas nākotnes vīzijas. Kaut kur tālu lielā meitiņa mīlēta un lolota dzīvo vecvecāku paspārnē, vecākus līdz šim redzējusi pa svētkiem un brīvdienām. Arī tagad nevaram atļauties visi dzīvot kopā. Ja es nebūtu šeit, droši vien vīrs pēc vietējās tradīcijas garlaicību remdētu alkoholā. Gribētājiem apreibināties arī šeit šī dzira izstieptas rokas attālumā. Bezjēdzīgā veģetēšana sēj savu postu visā pilsētiņā. Kā pretoties alkohola varai, par to neviens nedomā. Dzeršana ir tradīcija. Uz ko es te skrēju? Pa galvu pa kaklu liekot eksāmenus cerēju vismaz sakārtot piešķirto dzīvokli. Kā putnu māte cerēju uz savas ligzdiņas iekārtošanu kaut uz pāris mēnešiem. Nu nekā!
Jau grasos braukt pie lielajiem armijas dūžiem. Izgāzīšu savu grūtnieces vēderu, sitīšu dūri uz galda! Partijas komitejas apmeklējuma variants mums atkrīt, jo vīrs nav komunists.
Varbūt tas arī ir galvenais šķērslis, jo, sākot dienestu, pats no šī goda atteicās.
