Rīga, 9.apr., LETA. Satversmes tiesa (ST) šodien par atbilstošām Satversmei atzina normas par zāļu iegādes kompensācijas kartību, aģentūru LETA informēja ST priekšsēdētāja palīdze Līna Kovalevska.
Kā ziņots, lieta ST tika ierosināta pēc apvienības “Saskaņas centrs” (SC) Saeimas frakcijas deputātu pieteikuma.
Pieteikumā tika apstrīdēta Ministru kabineta (MK) 2006.gada 31.oktobra noteikumu “Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība” 84.1 un 89.punkta atbilstība Satversmes 91. un 111.pantam, kas noteic visu cilvēku vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, cilvēka tiesību īstenošanu bez jebkādas diskriminācijas un nosaka, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.
Apstrīdētās normas 84.1 punkts nosaka: “Ja pacients kompensācijas kārtības ietvaros iepriekš nav saņēmis konkrētajai diagnozei paredzētās kompensējamo zāļu A sarakstā iekļautās zāles vai medicīniskās ierīces, ārsts uz īpašās receptes veidlapas izraksta šai diagnozei paredzēto zāļu vispārīgo nosaukumu vai medicīniskās ierīces vispārīgo nosaukumu.”
Savukārt noteikumu 89.punktā ir teikts, ka gadījumā, ja ārsts, izrakstot kompensējamās zāles, lietojis zāļu vispārīgo nosaukumu, farmaceita pienākums ir izsniegt lētākās šim nosaukumam, zāļu formai un stiprumam atbilstošās kompensējamās zāles, bet, ja kompensējamo zāļu sarakstā ir divas vai vairākas zāles ar lētāko kompensācijas bāzes cenu, – zāles, kurām lētāko zāļu statusu ar lēmumu ir noteicis Nacionālais veselības dienests.
Tāpat, ja ārsts, izrakstot kompensējamās medicīniskās ierīces, lietojis to vispārīgo nosaukumu, farmaceita pienākums ir izsniegt lētākās šim nosaukumam un lietošanas veidam atbilstošās kompensējamās medicīniskās ierīces, bet, ja kompensējamo medicīnisko ierīču sarakstā ir divas vai vairākas medicīniskās ierīces ar lētāko kompensācijas bāzes cenu, – medicīniskās ierīces, kurām lētāko medicīnisko ierīču statusu ar lēmumu ir noteicis Nacionālais veselības dienests.
Savukārt trešais teikums paredz, ka “kompensācijas kārtības ietvaros aizliegts izsniegt šiem nosacījumiem neatbilstošas zāles vai medicīniskās ierīces”. Tomēr lietas sagatavošanas gaitā MK grozīja šo teikumu, to izsakot šādā redakcijā: “Ja aptieka ir sniegusi Veselības inspekcijai šo noteikumu 91.punktā minēto informāciju par references zāļu un medicīnisko ierīču vai lētāko vispārīgā nosaukuma ietvaros kompensējamo zāļu un medicīnisko ierīču nepieejamību, farmaceits var izsniegt pacientam nākamās lētākās zāles vai medicīnisko ierīci.”
ST spriedumā nosprieda atzīt par atbilstošu Satversmes 91. un 111.pantam apstrīdēto MK noteikumu 84.1 punktu un 89.punkta pirmo un otro teikumu.
Tomēr ST nolēma izbeigt tiesvedību daļā par MK noteikumu 89.punkta trešā teikuma atbilstību minētajiem Satversmes pantiem. Tiesa norādīja, ka šis teikums apstrīdētajā redakcijā ir zaudējis spēku un nav apstākļu, kas liecinātu par nepieciešamību turpināt tiesvedību šajā prasījuma daļā.
ST atzina, ka no Satversmes 111.panta izriet valsts pienākums nodrošināt zāļu pieejamību, tomēr valstij ir uzdevums sadalīt tās rīcībā esošos resursus un noteikt, kam, kādos apstākļos un kādā veidā ārstēšana tiks apmaksāta. ST secināja, ka valstī ir radīta sistēma, lai nodrošinātu veselības aprūpi un medikamentu pieejamību.
ST konstatēja, ka apstrīdētās normas veicina zāļu un medicīnisko ierīču ražotāju un izplatītāju konkurenci, tādējādi pazeminās zāļu un medicīnisko ierīču cenas, tādā veidā iedzīvotāji gūs iespēju iegādāties lētākus medikamentus un samazināsies valsts budžeta izdevumi par medikamentu iegādes izdevumu kompensācijām.
Savukārt ietaupītos līdzekļus var izmantot, lai nodrošinātu kompensējamo zāļu un medicīnisko ierīču pieejamību plašākam personu lokam, atzinusi ST. Pēc ST ieskatiem, valsts ir nodrošinājusi kompensējamo medikamentu pieejamību vismaz minimālā līmenī.
Izvērtējot vienlīdzības principu, ST atzina, ka viena un tā pati slimība, kuras ārstēšanai ir nepieciešamas vienas un tās pašas zāles vai medicīniskās ierīces, ir pazīme, kas apvieno visus pacientus neatkarīgi no tā, vai viņi iepriekš ir vai nav saņēmuši konkrētai diagnozei paredzētās kompensējamās zāles vai medicīniskās ierīces.
Tomēr viena kopīga pazīme ne vienmēr var kalpot par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka divas personu grupas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Konkrēto zāļu lietošanai dažādās ārstēšanās stadijās ir atšķirīga nozīme. Medicīnisku un psiholoģisku apsvērumu dēļ pacientiem, kuri jau iepriekš saņēmuši konkrētas kompensējamās zāles vai medicīniskās ierīces, nepieciešams nodrošināt iespēju turpināt iesākto ārstēšanās kursu.
Savukārt pacientiem, kuri iepriekš nav saņēmuši konkrētas kompensējamās zāles vai medicīniskās ierīces, nemaz nevar nodrošināt iespēju “turpināt” tās lietot, jo viņi konkrētās zāles vai medicīniskās ierīces nekad agrāk nav saņēmuši.
Tādā veidā šīs atšķirīgās pacientu grupas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos un apstrīdētās normas nav pretrunā ar Satversmes 91.panta pirmajā teikumā nostiprināto vienlīdzības principu.
Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājās spēkā pasludināšanas brīdī.
LETA jau vēstīja – SC uzskatīja, ka kopš apstrīdētās normas spēkā stāšanās, pacienti ar vienādu diagnozi ir sadalīti divās grupās ar atšķirīgu zāļu iegādes izdevumu kompensācijas kārtību. Šāda kārtība diskriminē pacientus, jo tiem pacientiem, kuriem diagnoze bija noteikta pirms jaunās kārtības, ārsts var izrakstīt jebkuras zāles no kompensējamo medikamentu saraksta.
Savukārt pirmreizējiem pacientiem jāizraksta vislētākās zāles. Tātad pacienti, kuri cieš no vienas un tās pašas slimības, atrodas nevienlīdzīgā situācijā, jo lētākais preparāts ne vienmēr ir arī efektīvākais, skaidro SC.
