Šonakt mans bezmiegs staigā taviem soļiem, bīstami tuvu pienākdams man klāt un iespiezdamies katrā nervu šūnā.
Šonakt mans bezmiegs staigā taviem soļiem, bīstami tuvu pienākdams man klāt un iespiezdamies katrā nervu šūnā. Manam bezmiegam ir tava seja. Tā ir tik tuvu, tepat blakus… Brīžiem pat jūtu siltas elpas pieskārienu pierei. Manam bezmiegam ir tavas acis. Jau atkal un atkal grimstu to bezdibeņos, labprātīgi ļaudamās dzelmes vilinājumam. Caur tumsas plīvuru bezmiegs uzrunā mani tavā balsī, liekot izgaršot vārdu pēc vārda. Bezmiegs apskauj mani ar tavām plaukstām, pat neprasot vai drīkst…
Tas pielīp pie manis kā sapinies palags, baudkāriem pirkstiem iztaustot katru locītavu. Tas aizgaiņā pēdējās dienas noguruma drumslas, lai nolemtu mani ilgstošai bezsapņu naktij.
Tikai doma pēc domas – ar tavu seju, acīm, plaukstām… Ar tava tuvuma pieskārieniem manai dvēselei…
