Tagad dzīvokļa nepiešķiršana, iespējams, ir sods par nepaklausību. Kad liekas, viesnīca būs mājvieta uz ilgu laiku, vīrs atnāk pusdienās ar priecīgu ziņu: atbrīvojies viens dzīvoklis, un tas nu piešķirts mums.
Tagad dzīvokļa nepiešķiršana, iespējams, ir sods par nepaklausību.
Kad liekas, viesnīca būs mājvieta uz ilgu laiku, vīrs atnāk pusdienās ar priecīgu ziņu: atbrīvojies viens dzīvoklis, un tas nu piešķirts mums. Jau otrā dienā mūsu nākošajā mītnē ierodas pāris karavīri šo to pielabot, pienaglot, beidzot izdzer pa divsimts gramiem “vodkas”. Nu varam sākt ievākties. Mantas gan maz, tikai daži koferīši ar drēbēm. No lazaretes vai sazin kurienes mums atved galdu un krēslus ar metāla kājām. Dīvānu gan nopērkam paši. Nu būs savs kaktiņš. Armijniekam lieka manta ir slogs, jo pārceļoties uz jaunu vietu mēbeles parasti līdzi nevadā, bet pārdod vietējiem civiliedzīvotājiem “pie sētas.” Vīrs uzmeistaro atkal plauktu uz auklām kā man kopmītnē. Varam svinēt dzīvokļa iesvētīšanu. Atnāk kapteiņa Ūdrīša ģimene, vienīgie tuvākie latvieši. Baidāmies savas sirdis izkratīt, varbūt arī viņi ir “stukači,” kam uzdots papētīt Bārdaiņa, tas ir mana vīra ģimenes noskaņojumu. Nekādas brīvdomības armijā nevar atļauties, tad drīz var nonākt dienēt pie “baltajiem lāčiem.” Arī uz Ziemassvētkiem mazītiņu eglīti vīrs atnes savā koferītī, lai neviens pat nenojauš, ka mums ir Ziemassvētki. Paši kaunamies par savu mazdūšību. Triju sveču liesmiņu gaišumā prātojam par tālāko dzīves perspektīvu. Būs jāpieņem vecāku piedāvājums un faktiski vienīgā iespēja divus mēnešus veco bērnu atstāt pie viņiem. Jāgaida mana Likteņa nolemtā stunda. Izstrādāju nākotnes plānu.
Dzemdēt braukšu pie savas akušieres, kas strādāja mana ciema slimnīciņā un tagad vada Rīgas rajona slimnīcas dzemdību nodaļu. Savs liktenis jāliek tanīs rokās, kam uzticos. Kā es spēju izturēt visus šos mūžīgos pārbraucienus. Tas kļuvis jau par manu dzīvesveidu.
Apmetos pirms paredzētā dzemdību termiņa pie savas mātes māsas un gaidu radību laiku. Vienmēr kaut kas jāgaida:
tikšanās, vasaras brīvdienas, tagad bērna piedzimšana. Pēc tam gaidīšu institūta beigu zvanu. Visu dzīvi kaut ko gaidu un par kaut ko cīnos. Nemiers mani dīda gadiem.
