Biju 9.klases izlaidumā, kur vecāku vārdā kāda māmiņa teica vēlējumu bērniem kā pasaku… Reiz dzīvoja tēvs, kam bija dēls ar nesavaldīgu, nejauku un neiecietīgu raksturu.
Biju 9.klases izlaidumā, kur vecāku vārdā kāda māmiņa teica vēlējumu bērniem kā pasaku…
Reiz dzīvoja tēvs, kam bija dēls ar nesavaldīgu, nejauku un neiecietīgu raksturu. Tēvs viņam iedeva āmuru un maisiņu ar naglām, pieveda pie sētas un teica: “Iedzen vienu naglu sētā ikreiz, kad esi nejauks un neiecietīgs pret cilvēkiem.” Puisim maisiņš tukšojās ātri. Kad tas bija tukšs, tēvs teica: “Tagad izvelc no sētas pa vienai naglai tad, kad esi bijis jauks, savaldīgs un labs pret cilvēkiem.” Nu laiks vairs tik ātri neskrēja, bet tomēr pienāca diena, kad sēta bija tukša. Un tēvs teica: “Palūkojies uz šiem caurumiem sētā! Tādi paliek ikreiz cilvēku sirdīs, kad esi izteicis ko nejauku, un atvainojies, jo izteiktu vārdu tāpat kā izlietu ūdeni nesasmelsi… Pasakai sekoja vēlējums padomāt: varbūt pēdējā tikšanās reizē – izlaidumā – vajag kādam klasesbiedram pateikt: “Piedod, ka es toreiz tā…”
Mēs bieži mētājamies ar nepārdomātiem vārdiem un neapzināmies, ka tie otram dvēselē iedur kā asi zobeni. Nesen ko līdzīgu piedzīvoju Latvijas Universitātē. Un es neesmu vienīgā. No daudziem esmu dzirdējusi par šīs augstskolas iekšējās organizācijas haosu, vadības tieksmi ar degunu bīdīt mākoņus un nicīgi izturēties pret studentiem. Protams, tas sāp, un zinu, ka nebūs brīža, kad kāds nāks “sētas caurumus” aizpildīt. Bet, ja gribi mācīties, tad ir jāpacieš. Kāds students gan mierināja, lai neradot sev liekas problēmas – “nekasoties”, jo pēc tam nebūs dzīves. Bet nav nemaz tik vienkārši “nekasīties”.
Lai arī Latvijas Universitāte ir pirmā Latvijas augstskola, kas dibināta 1919.gadā, tas nenozīmē, ka tās Komunikāciju fakultātes dekāne var bļaut uz studentiem un “izgāzt” visus gala eksāmenā, varonīgi paziņojot, ka gala atzīme “knapi” sanāca sekmīga tikai semestra patstāvīgo darbu dēļ. Un, cik man zināms, tā notiekot katru gadu. Ja no desmit eksāmena jautājumiem pasniedzējs vērtē tikai divus, tad kādēļ ir jāatbild uz pārējiem astoņiem? Kāpēc tērēt tinti?! Universitātē uzskata – ja tu nedomā kā pasniedzējs, tad tu nedomā vispār un neesi nekam derīgs! Nacionālie mediji neuzdrošinās rakstīt par šo sērijveida gadījumu, jo dekāne ir “Preses nama” valdē. Tas savukārt draud ar žurnālistu honorāru samazināšanu. Kārtējā reize, kad taisnības nav.
Drakoniska prasība ir, ja eksāmenu nenoliek paredzētajā dienā, par atkārtotu pārbaudījumu sesijas laikā maksāt piecus latus. Kur iekasētā nauda paliek? Un kāpēc pirms desmit gadiem tā nebija? Nu ja, mūsdienu politika.
Šie visi caurumi paliks, jo neviens nebūs ieinteresēts tos kaut mazliet aizlāpīt. Bet lai jau paliek. Pienāks laiks, kad tie tiks aizpildīti. Un ne jau ar vārdiem.
