Justīne zina, ka viņu neatnesa stārķis, un arī kāposti toreiz bija tukši. Viņu atrada zem kupla papardes krūma.
Justīne zina, ka viņu neatnesa stārķis, un arī kāposti toreiz bija tukši. Viņu atrada zem kupla papardes krūma. Tas vēl bija rasas pilns, un zieds tikko uzziedējis. Bet Justīne to vēl neredzēja. Gaisā vēl virmoja līgodziesmas, un savā dzimšanas brīdī viņa sajuta zemes, debess, ziedu un mīlestības burvību.
“Es piedzimu Jāņos. Vasaras plaukumā. Laikā, kad diena uzvar nakti – gaisma tumsu. Patiesība – melus. Manā pagalvī bija mazs pīpeņu vainadziņš, smalka otiņa, lai vēlāk varētu zīmēt, un pildspalva, lai domas varētu uzlikt uz papīra. Tas viss bija tēva, mātes un Dieva ielikts,” saka Justīne.
Viņas svētku dienā lielākā daļa līgotāju jau ir paguruši, tādēļ Justīne dzimšanas dienā ir izjutusi vientulību. Ieklausoties apklusušajās balsīs, gaidot rītausmu, šad tad pārsteidz sīks Jāņu lietus. Smalks kā asaras. “Man nepatīk pirmie mirkļi, kad uzkrīt lietus lāses. Ir tik auksts, ka saraujies. Bet vēlāk jūti, ka pār vaigiem ritošais lietus pārvēršas asarās. Lietus attīra dvēseli. Domas kļūst tīrākas un skaidrākas,” domā Justīne.
Jāsagaida gaismas svīšana
Justīne domā, ka Līgosvētkos mājas jāizgrezno ar meijām, ozolzariem un ziediem. Katram mājiniekam jānopin vainags. Pagalma vidū jābūt pīlādzim, lai visi nelabie pret to atdurtos. Ugunskurs. Siers. Alus. Daudz dziesmu un vēlme sagaidīt gaismas svīšanu.
“Man mīļākie ir lauku un pļavu ziedi – pīpenes un zvaniņi -, to košās krāsas un lieliskā saskaņa. Rozes un citi dārzos un siltumnīcās audzēti ziedi ir skaisti, bet auksti. Tie nevairo mīlestību. Vai kāds zieds var aizvietot lauku puķu pušķi, kas plūkts brienot ar basām kājām? Kopā salikts ar daudzām domām,” prāto gaviļniece.
Justīnei patīk tautas tērpi. To uzvelkot, pārņem svētas izjūtas, it kā uz pleciem gultos visa latviešu dzīve.
Savējie vienmēr sapratīs
Justīne raksta dzejoļus un esejas. Tajos viņa pauž šībrīža patiesību. Sapņus, kas varētu būt. Viņa nevēlas otram norādīt, aizrādīt vai pierādīt. Viņa vēlas, lai rakstītajā ieklausās. Savējie sapratīs. Lasītājs paņems to, kas ir pieņemams. “Līdzības ir mans mežs. Ja kāds vēlētos mani saprast, jāieiet manā mežā un skumjās,” atzīst Justīne.
Viņa grafikā zīmējusi Svēto Trīsvienību, savukārt citā darbā atainojusi ticību, cerību un mīlestību. Kā cilvēka tēli sarkanā, zilā un zaļā krāsā tie sadevušies rokās. Šķiet, tie ir sakusuši vienā veselumā. Justīne nevar iedomāties dzīvi bez šīm trim patiesībām. Kad viļ ticība, paliek cerība. Vēl ir arī mīlestība. Stiprākā no visām. “Es mēģinu dzīvot ar sirds pārliecību. Ne vienmēr tas izdodas. Tagad uzsver, cik sabiedrībai nepieciešami dīvainie un atšķirīgie cilvēki. Tas esot pasaules skaistums. Reizēm gan es šim spriedumam nepiekrītu. Es gribētu būt kā pārējie, jo patiesībā īpatņus atstumj. Šodien vajag domāt ar prātu, ne ar sirdi,” ir pārliecināta Justīne.
Skumjas un prieks ir viens
Justīne ir pārliecināta, ka skumjas ir tas pats prieks tikai no citas puses. Laimīgs var būt arī skumstot. Justīne nevēlas, ja kāds iejaucas viņas pārdomās, melanholiskajā noskaņā. Tā pieder viņai. Citādāk ir ar prieku. To viņa smejoties dāvā citiem. Ja, pamostoties no rīta, pa logu un durvīm iespīd dzirkstoša gaisma, Justīne aiz prieka var lēkāt uz vienas kājas. Un prieka būs tik daudz, ka tā pietiks visiem tajā dienā sastaptajiem. Bet reizēm vajag tikai vienu nepareizi saklausītu vai nepieņemamu vārdu, un prieks pazūd.
“Pasaule mīl veselos, jo tie daudz var paveikt. Slimos žēlo. Bet ir brīži, kad sajūti, ka veselie ir slimāki par slimajiem. Bet paši to neiedomājas,” spriež Justīne.
Vēlas saglabāt bērnišķību
Justīne pusgadu Īrijā strādājusi par auklīti. Kāds puisītis bija uzzīmējis futbola laukumu ar spēlētājiem. Dažiem no tiem nebija seju, bet citiem – kāju un roku. Zēna mamma jautājusi, kāpēc citiem nav seju. “Tāpēc ka spēlētājs pagriezis muguru,” skanējusi atbilde. Bet kāpēc citiem nav roku un kāju? “Tāpēc ka tos vēlējos uzzīmēt nepieklājīgi, bet skolotāja to neļautu,” tā puisis. Mamma smējusies, bet Justīne nebija pārsteigta, jo viņa bija domājusi tieši tāpat.
“Kādreiz domāju, ka ir skaisti, ja vari sadzīvot ar bērnišķīgu prieku, izbrīnu, ar atklātību un atvērtību. Tomēr cilvēki negaida no pieauguša cilvēka bērnu. Varbūt tādēļ man mīļš ir Mazais princis,” saka Justīne. Viņa apzinās, ka vēl ir lidojumā. Bet pienāks brīdis, kad būs jānostājas uz kājām.
Lielākā bagātība – fantāzija
Jau bērnībā Justīne apzinājusies, ka viņas bagātība ir fantāzija un izdoma. Toreiz viņa no ziediem veidojusi lelles. Tās bijušas skaistākas un mīļākas par veikalā pirktajām. “Esmu domājusi par vecākiem, kas bērnam uzdāvina Bārbiju. It kā skaistu lelli, bet ar vienu izteiksmi un sastingušu smaidu. Laimīgu, bet bez dvēseles. Varbūt tādēļ savām lellēm vienmēr noskuvu galvu, pielīmēju dzijas matus,” saka Justīne.
Viņa nenoliedz, ka fantāzija palīdz sajust to, ko dzīvē praktiski nav iespējam piedzīvot. Viņa tic papardes zieda uzziedēšanai. Arī īsta Ziemassvētku vecīša atnākšanai. Tieši pasakās un teikās ir skaistākā dzīves daļa. Agrāk Justīne domāja, ka uz pasaules pats svarīgākais ir taisnība un patiesība. Tagad reizēm viņai gribas kliegt par pasaules ačgārnībām. “Tomēr šī ir vienīgā pasaule, kas mums dota. Un ir jāiemācās tajā dzīvot, lai cik arī grūti nebūtu,” secina Justīne.
