“Nepazīt alu nozīmē nepazīt prieku” – tā uz māla plāksnēm sestajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, kas uzskatāms par alus dzimšanas laiku, rakstījuši šumeri, kas alu ziedojuši auglības un mīlas dievietei Inannai.
“Nepazīt alu nozīmē nepazīt prieku” – tā uz māla plāksnēm sestajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, kas uzskatāms par alus dzimšanas laiku, rakstījuši šumeri, kas alu ziedojuši auglības un mīlas dievietei Inannai. Jāatzīst, ka šodien mēs šo prieku izbaudām gandrīz katru dienu, bet, tuvojoties Jāņu dienai, par kārtīgu saimnieku uzskatām to, kas raudzē alu, apzinoties, ka citādāk rudenī mieži viņa tīrumos nebūs padevušies.
Izrādās, ka alus esot trešais populārākais dzēriens pēc ūdens un tējas, atstājot aiz sevis pienu, vīnus un citus šķidrumus. Šo popularitāti apliecina arī Ēģiptē faraonu kapenēs atrastās alus uzglabāšanas trauku atliekas. Vēstures ruļļos lasāms, ka līdz ar faraonu kapenēs novietots trauks ar alu, kas gadiem ilgi tajos saglabājies, svaigs un reibinošs. 3000 gadus pirms mūsu ēras alus gatavots no maizes klaipiem, tos aromatizējot ar kadiķiem, ingveru, safrānu un dažādiem ārstniecības augiem. Savukārt Babilonijas valstīs 18.gadsimtā pat izdots likumu krājums, kurā aizliegts alu šķaidīt ar ūdeni. Tas, kas pārkāpis likumu, sodīts.
Diezin, cik veiksmīgi uz priekšu virzītos ēku celtniecība mūsdienās, ja celtnieki katru dienu darba spara uzturēšanai saņemtu noteiktu daudzumu alus, bet tiem, kas cēluši piramīdas, tas palīdzējis. Viņi katru dienu ņēmuši līdzi trīs kukuļus maizes, trīs varenus alus kausus, dažas ķiploka daivas un sīpolus. Alus senajā Ēģiptē minēts arī daudzu recepšu pamatā. Ārsti to pat ieteikuši lietot, lai mazinātu zobu sāpes. Ej nu sazini, varbūt uz brīdi aizmiglojas prāts un sāpes piemirstas. Tas arī vēlāk uzlūkots par tīkamu dzērienu, tāpēc pasniegts slimniekam, kas cietis drudža sāpes un karstumus.
Nebija konkurentu
Arī viduslaikos alum nav bijis konkurentu, bet cīņa par alus darītavas tiesībām ieņēmusi nozīmīgu vietu pat viduslaiku Rīgas vēsturē. Latvijā alus vēsturi pētnieki mēra 4000 gadu garumā, jo Rīgā alus darināts 13.gadsimtā, bet 1386.gadā izveidojusies Alus un vīna nesēju brālība. Arī zviedru laikos, piemēram, Vidzemē, vai katrā lauku mājā bijis speciāls namiņš, kur brūvēts alus, bet ar to saistīti noteikumi iekļauti vairākos likumos. Piemēram, 1436.gadā viduslaiku Rīgā par kaņepāju vijēju kompānijas locekli varēja kļūt tas, kurš sagādāja mucu alus, vienu šķiņķi un maizi vērdiņa vērtībā. 20 gadus agrāk kurpniekzeļļu statūtos ierakstīts, ka aizliegts alu nest no dzīrēm uz mājām. Ja no pārmērīgas alus dzeršanas kādam dzīres telpā kļuva slikti, bija jāmaksā sods. Pārsteidzoša bijusi alus vara, ja pat zviedri metušies karā ar poļiem tāpēc, ka 1590.gadā Cēsu pilī atrodošajā alus darītavā brūvētais dzēriens bijis lietotājiem īpaši tīkams. Starp citu Cēsīm pienākas Latvijā vecākās alus darītavas īpašnieces gods, jo tā te izveidota jau 1590.gadā.
Alu dzer no zvana
Vislabāk alus garšojot no pudeles, bet to var dzert no speciāli tam paredzēta kausa, glāzes vai pat zvana. Piemēram, Krievijā līgavai pirms došanās uz baznīcu bija jādzer alus no zvana, uzskatot, ka tas viņai sagādās priecīgu dzīvi jaunajā ģimenē. Desmitajā gadsimtā Krievijā pirtīs ūdens vietā lietots kvass, bet, ja alus krājumus uzlūkojusi persona, kas prot vārdot, tas nav bijis derīgs lietošanai, jo ir ļaunas acs noskatīts. Arī alus malkošana līdzinājās plašai ceremonijai, tāpēc dzērienu krūkā nebija atļauts ieliet kā pagadās, lai alu nesagandētu.
Liels velns aiz trim atslēgām
Tā ir mīkla, kuras atminējums – alus, kura darināšanai izmantoti alus mieži, apiņi, ūdens un raugs – izejvielas no kurām atkarīga alus kvalitāte. Āfrikāņi alu darinājuši no prosas, ķīnieši no prosas un rīsiem, savukārt indiāņi graudus apgrauzdējuši ugunskurā, tāpēc tas bijis tumšs un garšojis pēc dūmiem. Vācieši savulaik alum likuši klāt ozolu mizas, prūši – paegļu ogas un ceptus burkānus, bet īri – viršus. Latvijā alum savulaik pievienoja pelašķus un vaivariņus, bet Latgalē pat šņaucamo tabaku. Tikai laikā no 5. līdz 7. gadsimtam baltu tautas sākušas pievienot apiņus. No Austrumiem apiņi Eiropā parādījušies apmēram 768.gadā. Apiņiem pat piedēvētas pārdabiskas spējas, tāpēc tie vienmēr godbijīgi uzrunāti, lūdzot atdot spēku nākamajam brūvējumam. Bijusi pārliecība, ka pēc šādas uzrunas apiņos mītošais gars nonāks alū, nevis paliks apslēpts zemē. Iespējams, tāpēc alu uzskatīja par dzīvības dzērienu, kas dod spēku, veselību un pasargā no visām kaitēm.
Nav bezpersonisks dzēriens
Alus nav bezpersonisks dzēriens, jo tajā izpaužas aldara godaprāts un fantāzijas lidojums. Dzēriena kvalitāte nosaka arī patērētā daudzumu. Piemēram, 2001.gadā Latvijā viens iedzīvotājs vidēji patērējis 42 litrus alus, kas ir par desmit litriem vairāk nekā 1998.gadā. Lai gan mums tas šķiet daudz, tomēr salīdzinājumā ar 161 litru, ko gadā izdzer čehs, un 150 litriem alus kausu, kurus tukšo vācietis, tāds nieks vien. Par gaumi nestrīdas, vienam garšo tumšais, otram – gaišais. Arī alus darītavas vārdam ir noteicoša ietekme. Produkciju pārbauda, degustē, slavē un kritizē. No tā alus nav bijis pasargāts arī agrāk. Piemēram, Vācijā Pilzenē aldarim vajadzējis atnest svaigo alu uz rātsnamu un ar to apliet solu, tad pašam uz tā apsēsties. Ja pēc dažām minūtēm viņa bikses pie sola pielipušas, tad alus uzskatīts par labu. Ja ne – aldaris pērts ar rīkstēm. Atliek priecāties, ka šodien šāda kvalitātes pārbaude nepastāv, jo tad alus būtu aizstāts ar kādu citu dzērienu.
Nebaro, bet veicina ēstgribu
Dzerot alu, resnāks nekļūstot, apgalvo speciālisti, lai gan tas veicinot ēstgribu, bet alū esošā apiņu un alkohola kombinācija mazinot stresu, depresiju un nomierinot. Viena 0,33 litru alus pudele satur vienu alkohola devu. Narkologs Jānis Strazdiņš pieļauj, ka nedēļā var izlietot 22 alkohola devas. Klaja alkohola reklāma. Īpaši šobrīd, kad tiek runāts par lēmuma izstrādi, kas nakts stundās aizliegs tirgoties ar alu. Tomēr, ja ir cilvēki, kam garšo alus, būs arī alus darītavas. Ja kādam rodas vēlēšanās eksperimentēt, var atteikties no bairīša un mēģināt pagatavot alus sieru, ko 17.gadsimtā iecienījuši kurzemnieki. Lielākā podā jāielej govs piens un jāliek vārīties. Kad tas vārās, jāpielej alus, kamēr podā beidzot ir tikpat daudz šā šķidruma kā sākumā piena.
***
Rīt Līgovakars, parīt – Jāņi. Pārfrāzējot klasiķu teikto – runājam Jāņi, domājam – alus. Runājam alus, domājam – Jāņi. Tā bijis kopš sentēvu laikiem, un mums to neizmainīt, tāpēc “alu, alu, Jāņatēvs, tev aug mieži tīrumā”!
Vislielākā, visvecākā
Pirmā alus partija kārbās ražota Ņūdžersijā 1935.gadā.
Vislielākā alus krūze izgatavota Malaizijā. Tās augstums ir 198,7 centimetri, bet tilpums 2796 litri.
Piektā lielākā alus zāle pasaulē atrodas Minhenē. Tā izveidota 1892. gadā 5500 vietām. Apmeklētāji gadā te izdzer 48 000 litru alus.
Visvecākā alus kompānija, kas dibināta 1040.gadā, atrodas netālu no Minhenes.
Visvājākais dzēriens, kas 1918.gadā pārdots kā alus, bijis Vācijas ziemeļos. Tā stiprums bijis viena trīsdesmitā daļa no šodien mums zināmā nestiprā alus.
Garšo alus
Gulbenes pilsētas domes un rajona padomes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs iecienījis “Piebalgas gaišo” alu.
Madonas pilsētas domes un rajona padomes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters Jāņos labprāt malko “Piebalgas gaišo” un “Aldara” “Zelta” alu.
Alūksnes pilsētas domes priekšsēdētājs Guntārs Bērziņš bauda bezalkoholisko alu. Labprātāk to, kas ražots Nīderlandē.
Šķirnes
20 Latvijā biežāk sastopamās ārzemju alus markas ir “Holsten”, “Bavaria”, “Tuborg”, “Guiness”, “Heineken”, “Pripss”, “Branden beer”, “Jever”, “Beck’s bier”, “Bear Beer”, “Miller”, “Lapin kulta”, “Endweiser”, “Spendrups”, “Baren beer”, “Carlsberg beer”, “Baroks”, “Koff”, “Draught Guiness”, “Grolsch”.
