Martā atkal savs laiks jāpavada mežā, “sboros”, nometnē bez ērtībām, tas viņam nākšot par labu… Kad pienāk marta sākums, saņēmusi visus savus dvēseles spēkus, turot sev doto vārdu, gatavojos atgriezties Ļeņingradā.
45.
Martā atkal savs laiks jāpavada mežā, “sboros”, nometnē bez ērtībām, tas viņam nākšot par labu… Kad pienāk marta sākums, saņēmusi visus savus dvēseles spēkus, turot sev doto vārdu, gatavojos atgriezties Ļeņingradā. Nav viegli pamest nepilnus divus mēnešus veco bērnu. Traka, traka māte es esmu! Liegt bērnam krūti un aizbraukt? Pat nevienā kinofilmā es neesmu redzējusi tādu sižetu, trūkst pat vārdu, lai izteiktu savas izjūtas. Man liekas, ka es raudu uz iekšu un asaras birst man tieši dvēselē. Es to jūtu. Vai tad būtu vieglāk pēc gada, ja es pat paņemtu tagad akadēmisko atvaļinājumu. Tiešām patiesi ir kaut kur lasīti vārdi, ka vislielākais spēks ir palikt uz vietas. Mana vieta ir Pēterburgā. Tā mani devītajā martā sveic ar zeltā mirdzošu, no miglas izkāpušu Petropavlovskas torņa smaili. Kautrīgi agrīnā pavasara nojausmas stari, izgaismodami pilsētas simbolu, sveic atgriežoties savā alma mater. Te es palikšu līdz uzvarai, divdesmit sestajam jūnijam. Saspļauju saujās un ķeros pie nokavētā. Šis semestris ir tikai tāda pamatīga atkārtošana un gatavošanās valsts eksāmeniem.
16. Uzvara
Latviešiem Jāņu diena! Līgo! Līgo! Bet es atgriežos no pēdējā valsts eksāmena. Visi pieci nolikti labi. Neviens tik labu iznākumu arī manā ģimenē nav paredzējis. Mans sargeņģelis ir bijis ar mani un izvadījis pa ērkšķaino un akmeņaino ceļu līdz uzvarai. Kad istabiņā satiekamies visas piecas, izrādās, katra esam nopirkusi pa šampanieša pudelei. Kuģus nolaižot ūdenī, tos iesvēta, pret korpusu sasitot šampanieša pudeli. Arī mēs kā transā no balkona salutējam savai uzvarai ar putojošā dzēriena šaltīm. Urrā! Mēs esam laimīgas! Viss ir galā! Piepildām arī pa glāzei un saskandinām: “Par ilgi kalto uzvaru!” Sasprindzinājums ir bijis tik liels un pārdzīvojums par paveikto ir šī brīža vērts. Ir tik milzīgs nogurums, ka noguļam kā nosistas gandrīz divdesmit četras stundas, pa brīdim pamostoties un atkal aizmiegot laimīga cilvēka miegā. Beidzot atgriežos reālajā pasaulē: man taču šodien lidostā jāsagaida vīrs, lielā meita un mamma. Viņi grib būt klāt brīdī, kas tik ilgi gaidīts un, kopā cīnoties, pienācis. Tikko paspēju ieauļot lidostā, kur simtiem reižu esmu bijusi aizbraucot un atbraucot. Pirmo reizi es kādu sagaidu. Man atved rožu pušķi, un tik mīļus ziedus es nekad neesmu saņēmusi. Tūliņ uzzinu, ka mazā meitiņa esot pilnīgi vesela. Viss ir brīnišķīgi! Tagad es saprotu, ka vājāka sirds var arī laimes sajūtu neizturēt. Manējā auļo no laimes kā neprātīga. Kā es šo dienu gaidīju! Mans bārdainais vīrs ir savā vislabākajā izskatā. Šoreiz mani nekaitina virsnieka parādes forma. Te ir vieta, kur ar to var lepoties. Lai mans klusais pielūdzējs redz, kāpēc es ne uz vienu pat paskatījusies neesmu. Mamma ir atvedusi man, jaunajai bērnu ārstītei, pienācīgu svinību tērpu – melnu kleitu ar baltu mežģīņu žabo. Kleita ir kā uzlieta. Skaisti! Nu mēs svinam savus svētkus. Ar virsnieka stalto stāju un izskatu izdodas smalkā restorānā dabūt galdiņu svētku pusdienām. Nezinu, kā svinīgo brīdi izjūt meita, taču es pat nezinu, ko teikt un vai vispār kaut kas ir jāsaka. “Gaudeamus igitur, iuvenes dum sumus!” ir mūsu tosts no studentu himnas. Otrā rītā vienpadsmitos ir izlaidums. Lielā auditorija ir stāvgrūdām pilna. Ar acīm sameklēju savējos, viņi visi trīs izskatās tik vienoti. Pēc rektora svinīgās uzrunas seko tradicionālais Medicīnas institūta studentu Hipokrāta zvērests. Zvēram! Ik pēc katras kursa vecākā nolasītās frāzes atkārtojam: “Zvēram!” Mēs esam no sirds gatavi kalpot slimajiem, nežēlojot neko. Diplomus nodod katras grupas vecākajam, jo mūsu, jauno ārstu, ir par daudz, lai katram paspiestu roku un izsniegto daudzo gadu darba algu. Ieskatos zilajā diplomā. Jā! Tā ir taisnība, ne sapnis, esmu ārste – pediatre. Atzīmju lapā, kas pievienota diplomam, četrdesmit deviņos priekšmetos novērtējums: trīs reizes esmu saņēmusi teicami, deviņas reizes apmierinoši, divdesmit septiņas reizes labi, un desmit ieskaites. Tāds ir sešu gadu darba rezumējums. Nākamajā dienā lidojam uz mājām. Negribu kavēties ne minūti. Ilgojos pēc mazās meitiņas. Tik ilgi neesmu viņu redzējusi. Laiks lidojumam ir labvēlīgs – reti, balti mākonīši kā pūkaini lakatiņi zem mums.
