Lidmašīna dūc kā milzīga kamene, un mēs atgriežamies mājās.
46.
Lidmašīna dūc kā milzīga kamene, un mēs atgriežamies mājās. Pirmo reizi mūžā mani pārņem neomulīga sajūta, kaut kādas bailes no lidojuma. Sēžu kā sastingusi un ar trīcošu sirdi gaidu, kad lidmašīnas riteņi pieskarsies Rumbulas zemei. Tie ir mani pārpūlētie nervi, kas rada šo sajūtu. Mans lidojumu mērs laikam ir pilns.
17. Uz pulvera mucas
Kā ir sēdēt uz pulvera mucas, nemaz nezinot, kad tā ies gaisā? Kurš ir uz šādas mucas sēdējis, tikai tas zina, kāda ir sajūta būt mūžīgā trauksmē. Mums tik reti izdodas atpūsties un no ikdienas atslēgties. Nu Paplakā dzīvojam visa ģimene kopā – abas māsiņas un mēs abi ar vīru – virsnieku. Esmu pelnījusi kādu atpūtu. Vasara ir skaista, silta, saules pielieta. Tomēr šis apvidus man nepatīk. Radusies kāda nerealitātes sajūta, pat autobusi liekas neīsti, cilvēki norūpējušies, sevī ierāvušies. Pati jūtos kā Liepājas jūrmalas slīpā priede, vēju noliekta. Vai mēs tādi neesam, armijas vēju purināti? Nē! Mūsu bērni tā nedzīvos, te nav mūsu mājas un nekad nebūs. Te nav draugu, paziņu loks ir neinteresants. Šis laiks, kas te aiziet, nav mūsu. Arī vīrs domā, ka nepieciešamas krasas pārmaiņas. Tam esot pēdējais brīdis…
Viss jau esot izdomāts. Vīrs bez liekiem vārdiem kādā vakara stundā izstāsta savu plānu. Viss tiek izteikts tik klusi, ka pat pele to nedrīkst dzirdēt, un izteiktajam virsū jāuzspiež klusēšanas zīmogs. Arī es ar bērniem nedrīkstu būt notikumu fonā. Tas būs viena aktiera teātris. Vīra dzīves fonam ir jābūt drūmi bezcerīgam, sieva un bērni projām, bijis ģimenes skandāls. Psihiskā trauma ir bezcerību provocējusi, dzīves apnikums būs kā loģisks iznākums. Neviens neko nedrīkst nojaust, pat ne tuvinieki. Rudens ir depresiju uzliesmojumu un pašnāvību laiks…
Vai nu tagad, vai nekad velnam atdotais pirkstiņš ir no nežēlīgajām ķetnām jāizrauj, lai tas maksātu, ko maksādams. Dzelzs jākaļ, kamēr karsta un kamēr atbrīvošanās ideja ir dzīva. Atkal ir rudens, beidzot es esmu mājās. Mazā meitiņa vairs neuzmet lūpiņu, kā mani pirmās reizes ieraugot. Svešā tante nu ir jau pieņemta kā savējā. Mājas rūpes aizņem ikdienu. Vadu lielo meitu uz skolu, gaidu ziņas no Paplakas. Vēstules ir norunāts nerakstīt, jo izspēlētais konflikts ir ar tādu scenāriju.
Beidzot! Pienāk oficiāls paziņojums, ka mans vīrs sakarā ar saslimšanu ievietots Kara hospitāļa neiroloģiskajā nodaļā. Mana dvēsele gavilē, bet sejai uzliktā maska pauž bažas un nožēlu. Jāauj kājas un jābrauc pie nelaimīgā vīra. Nojaušu, ka katrs solis un teiktais vārds tiks uzmanīts un attiecīgi novērtēts. Nedrīkstu kļūdīties. Ar rūpīgi uzliktu nomāktības masku ierodos sešpadsmitās nodaļas durvju priekšā. Durvju zvanu noskrapstinu vairākas reizes, iekams tās atveras. Izstāstījusi vajadzību, tieku aicināta pie ārstējošā ārsta. Tātad tagad pratinās mani. Kāpēc? Vai iepriekš jau bijušas domas par pašnāvību? Kāda bijusi mūsu kopdzīve? Un tā bez gala. Veselu stundu jaunais armijas psihiatrs ievāc sev vajadzīgās ziņas. Es cenšos, lai tās ir ne tikai ticamas, bet arī noderīgas svarīgā komisēšanās dokumenta sastādīšanai. Mūsu sarunvaloda ir krievu, liekas, latviski viņš nesaprot vai vismaz izliekas vietējo valodu nezinām. Man sarunvaloda nekādas grūtības nesagādā, runājam kā krievs ar krievu. Arī pēc vecuma esam apmēram vienaudži. Man liekas, ka mans sarunu biedrs ir kokains, nejūtīgs karjerists, bez jebkāda ārsta takta, laikam viņa prieks ir pacientam ieriebt. Šī nav vienīgā reize, kad tiekos ar vīra ārstējošo ārstu. Viņa modrā eksperta acs liekas ar lielu caurspiešanās spēju. Tomēr mēs būsim gudrāki un nezaudēsim modrību.
