Domas vijas kā serpentīns, kā sentiments senā un pusaizmirstā masku ballē.
Domas vijas kā serpentīns,
kā sentiments senā un pusaizmirstā masku ballē.
Sejas aiz dīvainām maskām,
čuksti un klusu guldzoši smiekli,
acis, kas gaida un meklē.
Domas vijas kā serpentīns raibi
raibajā gaismas un ēnas spēlē,
dzeļ un dzirkstī kā stiprs un norūdzis vīns karmīnsarkanā glāzē.
Maska – es, maska – tu. Acis sola, vilina, noliedz.
Dvēsele kā noburta princese klusē sirds maigajā klēpī.
Tumsa dejo vijīgiem, lokaniem soļiem.
Tu aizej un atnāc, tu atnāc un aizej.
Tango, vai ne!
Varbūt, varbūt tiksimies kādreiz debesu šūpolēs,
debesīs septītajās, brīnuma debesīs;
varbūt, varbūt, varbūt – nokāpsim ellē.
Sārtās lūpās dzīvas ķiršogas kvēl.
Paldies!
