Savā mūžā esmu bijis ļoti daudzās pilsētās gan tepat Latvijā, gan ārpus tās robežām. Esmu sapratis, ka Gulbene nevar līdzināties ne Parīzei, ne Venēcijai, ka tā nav ne Prāga, ne Vīne.
“Savā mūžā esmu bijis ļoti daudzās pilsētās gan tepat Latvijā, gan ārpus tās robežām. Esmu sapratis, ka Gulbene nevar līdzināties ne Parīzei, ne Venēcijai, ka tā nav ne Prāga, ne Vīne. Tur ir skaisti, bet apzinos, ka šo pilsētu mūžs ir daudzu gadsimteņu ilgs. Katrs no tiem pilsētas sejā iezīmējis savus vaibstus. Gulbene salīdzinoši ir jauna pilsēta, bet arī tai ir sava vēsture, šodiena un rītdiena, savs skaistums,” tā sarunas sākumā saka gulbenietis Jāzeps Romulis.
Viņš neskumst, ka te nav ne ezeru, ne septiņu kalnu, ne kanālu, pa kuriem lēni slīd laivas un skan gondoljeru dziedātās dziesmas.
“Tā visa mums nav,” saka J.Romulis, “bet ir Emzes un Spārītes parks, ir Ievugrava. Pilsētas parkā kā simbols ir gulbji, bet centrā – pulkstenis, kāda nav citur. Ir arī īsti gulbji Dzirnavu dīķī. Tomēr galvenais – mūsu pilsētā ir darbīgi cilvēki. Radoši savā ikdienā, bagāti izdomā, cilvēki, kuri prot dejot un dziedāt, prot priecāties un nepaiet garām tiem, kam ir grūti.” Viņš ir pārliecināts, ka Gulbenē ir arī visskaistākās sievietes un viskošākās krāsas.
Satikšanās rudenī
Pirmo reizi Jāzeps ar Gulbeni saticies 1953.gada rudenī, kad no Cesvaines, kur tolaik strādājis par Preses apvienības daļas vadītāju, uz zaļumos grimstošo pilsētu viņu atvedusi kāda garāmbraucoša automašīna un izlaidusi Gulbenes slimnīcas rajonā.
“Brienot pa dubļiem, sāku meklēt vajadzīgo namu, līdz to atradu Brīvības ielas galā. Atceros, ka grāvī nomazgāju sabristos zābakus un lepna karavīra gaitā devos iepazīties ar savu nākamo sievasmāti. Tā sākās mana dzīve Gulbenē,” atceras nu jau sirmais kungs.
Viņam tolaik visspilgtāk atmiņā saglabājies pilsētas tirgus laukums, kas atradies starp tagadējo rajona padomes ēku un Gulbenes kultūras centru.
“Arī dzelzceļa stacijas ēka man toreiz šķita majestātiska. Un kur tad vēl Spārītes parks, kā arī estrāde, kas atradās pilsētas centrā, kur nedēļas nogalēs skanēja mūzika, bet neviens nesūdzējās, ka tā kādam traucētu. Kad Cesvaini pievienoja Madonas rajonam, abi ar sievu Ausmu pārcēlāmies uz dzīvi Gulbenē, jo te mums ierādīja mājvietu,” stāsta Jāzeps.
Tikai neilgu laiku viņš pavadījis Gulbenē, lai, rodoties izdevībai, brauktu mācīties uz Rīgu.
Darbs kultūras jomā
J.Romulis sevi uzskata par pieredzes bagātu kultūras darbinieku, jo pēc zināšanu iegūšanas Rīgā, 1960.gadā viņš nosūtīts uz Gulbeni par rajona kultūras nodaļas vadītāju. Jāzeps ir klusu pateicību parādā sievai un viņas mātei, kas mācību laikā audzināja meitas Dainu un Guntu, jo viņa materiālā palīdzība ģimenei bijusi niecīga.
“Darbs kultūras nodaļas vadītāja amatā bija svešs, bet interesants. Pirmais cilvēks, kas mani ievadīja darbā, bija Austra Ziediņa (Cauka). Viņu vienmēr atcerēšos kā gudru darbinieci, kura ātri man iemācīja atšķirt krietnus kultūras darbiniekus no tukšiem mutes bajāriem,” saka J.Romulis. Viņam ir iespējams salīdzināt šodienas un toreizējo rocību.
Darbojās radoši
“Kultūras namā nebija mēbeļu, mūzikas instrumentu un daudzkā cita, bet soli pa solim mēs visu atrisinājām. Galvenais, ka visi kultūras cilvēki centās strādāt radoši. Diemžēl nevaru šodien apgalvot, ka viss ritēja kā pa gludu ceļu.
Pienāca brīdis, kad man nācās rast kultūras nama vadītāja postenim citu cilvēku, jo iepriekšējo iesauca armijā. Meklēju kandidatūru, bet tad negaidot tiku izsaukts pie rajona padomes priekšsēdētāja, kurš pavēstīja, ka ir jau sameklējis cilvēku kultūras nama direktora amatam un stādīja priekšā.
Visi esam cilvēki. Viens patīk vairāk, otrs mazāk. Jauno kandidatūru nevarēju pieņemt, tāpēc iesniedzu atlūgumu atbrīvot no nodaļas vadītāja pienākumiem pēc paša vēlēšanās. Nenoliedzu, ka ar mani runāja dažādās auditorijās, bet lēmumu nemainīju,” stāsta J.Romulis.
Uzticīgs Kinodirekcijai
Atlūgums piemirsās samērā ātri, jo rajonā tolaik veidoja Kinodirekciju, kurai vajadzēja direktoru. Jāzeps atminas, ka arī šis darbs bijis radošs un interesants.
“Darba rezultāti ir lielā mērā atkarīgi no cilvēkiem, kuri strādā vienā komandā. Ar labu vārdu minu Mirdzu Vanagu, Dzintaru Skudruli, Skaidrīti Ērgli un citus. Kā pašaizliedzīgus darbiniekus vienmēr prātā turēšu kinomehāniķus, kuri ik vakaru pavadīja kultūras iestādēs, lai rādītu kārtējo filmu. Protams, arī šajā darbā bija veiksmes un neveiksmes. Strādāju un mācījos, šķita, ka viss ir uz labu. Cilvēks ne vienmēr nojauš, ka tuvojas bēdas. Tā bija arī toreiz,” klusi saka Jāzeps.
Atkal izvēles priekšā
1973.gadā negaidīta slimība piemeklē Jāzepa dzīvesbiedri Ausmu. Bēres, skumjas, bezcerība. “Paliku viens ar divām nepilngadīgām meitām, bet tad, kad bija visgrūtāk, izjutu neaizmirstamu cilvēku labestību. Man palīdzēja gan darbā, gan materiāli, gan neliedza padomu. Paldies par visu šodien vēlreiz saku Melngaiļu, Puķīšu, Saveļjevu un Vosu ģimenēm, kā arī Lonītei Upeslejai, Martai Baumanei un skolotājai Neonīlai Baltiņai,” pateicas sarunbiedrs.
Dienās, kuras viņš neaizmirsīs nekad, Jāzeps atkal nonācis izvēles priekšā – palikt Gulbenē vai doties uz Rīgu, kur piedāvāts darbs Kinematogrāfijas komitejā. Domājot par meitu tālākas izglītības iespējām, viņš izšķīries par piedāvājumu.
Vienmēr ir kopā
Jāzeps nenoliedz, ka dzīve Rīgā ne vienmēr sagaida atvērtām plaukstām, tanīs ieliekot tikai vieglas dienas, tāpēc neatmaksājama arī šoreiz ir laba un mīļa cilvēka laikā pasniegta roka. Marta Baumane, kas arī šodien ir blakām Jāzepam viņa trauksmainajā ikdienā, bija tā, kas palīdzēja izaudzināt un izskolot meitas. Kad darbs Rīgā beidzies, bez ilgām pārdomām Jāzeps atgriezies Gulbenē.
Te jūtas laimīgs
“Te es esmu laimīgs,” stingri un noteikti ir šie J.Romuļa vārdi. Pēc atgriešanās viņš kopā ar Kārli Ventu, Edgaru un Annu Mūrniekiem sācis “atdzīvināt” politiski represēto padomes darbu, vēlāk arī nodibinājis vokālo ansambli “Sarma”. Nedaudz vēlāk arī vīru vokālo ansambli “Namejs”, nodibinot Latgaliešu klubu, arī vokālo ansambli “Latgalīte”.
“Visa tā nebūtu, ja atkal man blakām neatrastos atsaucīgi cilvēki. Tie ir Daira Karole, kura bija pirmā ansambļa “Namejs” vadītāja, tālāk vadības grožus nododot Edgaram Mārtinsonam, mani draugi Juris Sjomkāns, Andrejs Spulis un daudzi citi, pie kuriem varu vērsties pēc palīdzības pat nakts stundās,” saka Jāzeps.
Atbalstu nekad nav liegusi arī Gulbenes mūzikas skola un tās direktore Austra Veikšāne. J.Romulis min arī pedagoģes Indru Ieviņu, Ingu Kalniņu, Māru Mezīti, Sarmīti Semjonovu un mūziķi Lauru Anži.
“Es visiem esmu pateicīgs par palīdzību, jo bez šiem cilvēkiem es nebūtu nekas,” saka J.Romulis.
“Esmu pateicīgs arī Gulbenes pilsētas domes priekšsēdētājam Nikolajam Stepanovam, kurš prot ieklausīties cilvēkos un, cik vien iespējams, palīdz piepildīt manas ieceres. Beidzot esmu pienācis pie tā dzīves atskaites punkta, kad varu paraudzīties uz paveikto, tāpēc ļoti vēlos būt kopā ar draugiem sestdien, 13.jūlijā, pulksten 18.00 Gulbenes kultūras centrā, lai svinētu savu 75.jubileju. Atnāciet! Apsolu, ka garlaicīgi nebūs!” aicina jubilārs, vienmēr palikdams uzticīgs gulbju pilsētai Gulbenei.
