Dodoties nelielā brīvdienu ceļojumā pa Eiropu, saasināti vēroju, vai citu valstu pilsētās drīkst atpūsties zālājā.
Dodoties nelielā brīvdienu ceļojumā pa Eiropu, saasināti vēroju, vai citu valstu pilsētās drīkst atpūsties zālājā. Tas mums te, Latvijā, šobrīd ir aktuāli. Nudien aukstas tirpas pār muguru skrēja Polijas Krakovā, kad ievēroju policistus uz velosipēdiem strauji tuvojoties mums, tūristiem, kas skvēra malā atpūtināja kājas, sēžot tieši uz zaļā mauriņa. Pabrauca garām. Bet Rīgā varētu būt citādi. Tur dome nolēmusi iemācīt cilvēkiem kulturāli uzvesties ar aizliegumu palīdzību. Vārdu sakot – Rīgā zālājā nedrīkst sēdēt. Lai gan… Domāju, ka sēž tāpat. Jo tikai tā var reaģēt uz absurdu aizliegumu.
Vēl daži vērojumi. Aktuāli ir gādāt par vides pieejamību cilvēkiem ar speciālām vajadzībām. Runa ir par pilsētām. Arī pie mums. Tagad visur prasa sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas vietās veidot uzbrauktuves, lai telpās varētu iekļūt arī ar invalīdu ratiņiem. Prasības tiek pildītas. Taču – kā? Kāda jēga uzbūvēt uzbrauktuvi, kas vijas kā serpentīns un ir tik stāva kā Gaiziņš? Tur taču var kaklu lauzt! Arī Ungārijas mazpilsētā Kazinbarcikā, kur bija iespēja šovasar padzīvot vairākas dienas. Toties šajā pilsētiņā bija arī vairākas salīdzinoši jaukas iezīmes. Vakaros tur apgaismota ir visa pilsēta un pastaigāties pa ielām nav bail. Kārtības sargus dežurējam nekur nemanīja, bet nebija jau arī nekādas vajadzības, jo arī dzērājus un huligānus nekur nemanīja. Tie, kas grib, naktīs tur omulīgi atpūšas alus bāros vai diskotēkās.
Tā jau ir, ka neviļus visu citur redzēto gribas salīdzināt ar savām mājām. Polijā radās iespaids, ka šejienieši pēc Rīgas vecpilsētas ēku restaurācijas tikai nule ķērušies pie savu seno celtņu atjaunošanas. Un ielas Krakovā vietām ir tikpat raibi salāpītas kā pie mums.
Un tomēr vēl un vēl gribas atkārtot – tur ir vairāk brīvības. Ārējas un galvenokārt tomēr iekšējas. Un vienlaikus atļaušos apgalvot, ka nav pretrunas ar vispārpieņemtajām uzvedības normām. Varbūt tieši to Latvijā vēl ir jāmācās. Un vēl – labvēlīgāku, cilvēciskāku attieksmi citam pret citu. Arī pret mājdzīvniekiem. Ungārijā nekur neredzēju savus mīluļus kaķis. Nodomāju, ka laikam četrdesmit grādu karstumā viņi slēpjas un neiziet pilsētas ielās. Vēlāk gan noskaidroju, ka kaķi šeit ir mājdzīvnieki vārda tiešā nozīmē. Dzīvo mājās. Toties bieži ielās var sastapt suņus. Tiesa, līdzās saimniekam. Un bez uzpurņa. Bet Polijā mazpilsētiņā ar skanīgu nosaukumu – Veļīčki, novēroju, ka šur tur pie māju durvīm bija nolikti trauki ar ēdienu. Varēja noprast, ka tas – klaiņojošajiem suņiem vai kaķiem.
Un vēl. Skrienot rīta krosu pa šoseju, biju izbrīnīta par autovadītāju laipnību. Kad šķērsoju tiltu, automašīnas stāvēja un gaidīja, kad būšu tikusi līdz galam. Un autovadītājs nebūt nerādīja īgnu seju, bet gan mīļi smaidīja.
