Jaungulbenes pagastā par bibliotekāri jau daudzus gadus strādā Dzidra Rudzīte.
Jaungulbenes pagastā par bibliotekāri jau daudzus gadus strādā Dzidra Rudzīte. Kopš 2001.gada novembra, kad no darba aizgāja Gulbīša kultūras nama vadītāja Janīna Bukovska, Dzidrai uzticēts veikt arī kultūras darbinieces pienākumus. Tādējādi darba slodze ievērojami palielinājusies, bet Dzidra atzīst, ka ar visu iespējams tikt galā, ja rūpīgi izplāno darāmo.
“Kultūras namā pasākumi notiek samērā regulāri, tāpēc domāju, ka nekas īpaši nav mainījies,” saka Dzidra.
Viņa pateicas Jaungulbenes pagasta padomei par atbalstu un sapratni, jo ikviena kultūras pasākuma sagatavošana prasa laiku, kas jāatvēl no lasītājiem paredzētā, tāpēc bibliotekāre klusībā priecājas, ka viņi pagaidām nesūdzas.
“Jūtu, ka visu nespēju veikt tādā kvalitātē, kādā esmu radusi,” Dzidra kritizē sevi un apzinās, ka nevienam cilvēkam, kas strādā kultūras jomā, nav viegli, jo pasākumi notiek vakaros un nakts stundās.
Gandarījumu dod apmeklētāji
“Manuprāt, gandarījumu darbam kultūras namā dod pasākumu apmeklētāji, kuri neklusē, bet norāda, kas ir labi izdevies, kur vajadzētu vairāk piestrādāt. Ja, ieejot zālē, redzu, ka tā ir skatītāju un klausītāju pilna, aizmirstas gan negulētās stundas, gan neveiksmes. Ir bijuši brīži, kad esmu sev teikusi, ka vairāk kultūras darbu neturpināšu, bet paiet dažas dienas un atkal galva pārpilna ar dažādām jaunām idejām,” stāsta Dzidra.
Gatavota vispusīga darbiniece
Pirmā saskarsme ar kultūras darbu Dzidrai notikusi septiņdesmitajos gados, mācoties toreizējā Kultūras darbinieku tehnikuma bibliotekāru nodaļā. “Mūsu zināšanām vajadzēja būt vispusīgām. Apguvu pat masu pasākumu režisores iemaņas. Tikai praktiskās pieredzes šinī jomā bija mazāk, jo mana specializācija bija bibliotēku darbs,” atceras Dzidra, piebilstot, ka zināšanas lieti noderējušas.
Nepatīk tikai dejas
Var uzbūvēt ērtu, gaišu un plašu kultūras namu, bet, ja to nepieskandinās pašdarbnieku balsis, tā būs tikai celtne, kur nemājo emocijas. Tāpēc Dzidra ir gandarīta par visu mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu vadītāju un dalībnieku aktivitāti un atsaucību. “Viņi visi ir enerģiski un patstāvīgi. Gan sieviešu un vīru vokālie ansambļi, ko vada Māra Mezīte, gan Jolanda Andževa pūtēju orķestris, gan dramatiskais kolektīvs, ar kuru strādā Aija Korule,” vērtē Dz. Rudzīte. Sākotnēji viņu izbrīnījis apgalvojums, ka pagasta ļaudis neapmeklē kultūras pasākumus. “Šodien nevaru par to bēdāties. Esmu ievērojusi, ka publikai nepatīk, ja ir tikai deju vakars. Tā vēlas, lai starplaikos varētu piedalīties atrakcijās, konkursos un viktorīnās, tāpēc pārdomāti sagatavoju katru pasākumu, un tad viss izdodas, lai gan tā vadītājam vienmēr jābūt gatavam nejaušībām,” stāsta Dzidra.
Par vislabāk sagatavoto pasākumu viņa uzskata pagasta pensionāru pēcpusdienu, kad sākotnēji nolēmusi uzaicināt ciemos viesmāksliniekus. Pēdējā brīdī nācies izmainīt pasākuma scenāriju, tajā iekļaujot arī pašmāju pašdarbniekus. “Biju nobijusies, jo nebija iekšējas pārliecības, ka cilvēkiem tas patiks, tomēr izdevās,” atceras Dzidra.
Iztur pirmās ugunskristības
Par pirmajām ugunskristībām Dzidra uzskata Ziemassvētkiem veltīto atpūtas pasākumu, un pati brīnās, kāpēc tā, jo arī agrāk bijusi atsaucīga atrakciju vadītāja.
“Tas tāpēc, ka par visu vajadzēja būt atbildīgai. Centos veidot kompleksu atpūtas vakaru, tajā iekļaujot koncertu, dejas, iespēju pasēdēt pie galdiņiem un atrakcijas,” stāsta vadītājas vietas izpildītāja.
Viņa nenoliedz, ka sākumā bijusi pilna neziņas, kur meklēt mūziķus, kas spēlēs dejas, Latvijā populārus māksliniekus, kuri labprāt uzstājas lauku kultūras namos, bet kultūras darbinieki sveci zem pūra netur un, nebūdami skaudīgi, savstarpēji viens otram padomu neliedz.
Pamazām iegūti jauni paziņas un nodibināti jauni sadarbības kontakti.
Prot taupīt naudu
Ikvienas kultūras iestādes rocību nosaka naudas summa, ko kultūrai budžetā atvēl pašvaldība. Dzidra bilst, ka līdz šim vēl neesot saņēmusi pagasta padomes aizrādījumu, ka kultūrai plānotais apjoms jau pārtērēts. Vadītāja nenoliedz, ka dažkārt jābūt veiksmīgai matemātiķei, lai izsvērtu, cik latu izlietojami balvu, cik ziedu un cita iegādei. Kolektīvi dodas koncertēt arī uz citiem pagastiem un rajoniem, piedalās mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu skatēs, tāpēc daļa finansējuma jāparedz arī tam. Dzidra priecājas, ka gada sākumā SIA “RCI Gulbene” strādnieki izremontējuši kultūras nama priekštelpas un garderobi. Skatītāju zālē paredzēts iebūvēt vēl vienu krāsni.
Pastāv teritoriālās problēmas
Jaungulbenes pagasta teritoriju veido vairākas apdzīvotas vietas, tāpēc ne tikai Dzidra, arī iepriekšējie kultūras darba vadītāji par galveno problēmu uzskata teritoriālo izkaisītību. “Mums nav vienota centra. Tas traucē, jo ir daudz cilvēku, kuri gribētu apmeklēt kādu pasākumu vai iesaistīties pašdarbības kolektīvā, bet līdz kultūras namam grūti nokļūt. Cenšamies izmantot pagasta autobusu, bet tas ne vienmēr ir iespējams. Ja cilvēkiem līdz Adulienai jāmēro septiņi, astoņi kilometri, viņi izvēlas palikt mājās,” secina Dzidra.
Viņa priecātos, ja atsaucīgāks kopējai sadarbībai būtu Jaungulbenes arodvidusskolas un Adulienas speciālās internātskolas kolektīvs, kas šobrīd dzīvo un strādā it kā savā republikā. Bijuši vairāki mēģinājumi organizēt kopīgus pasākumus, bet diemžēl tā īsti tas nav izdevies.
Sapnis ir deju kolektīvs
Dzidra 27 gados skatījusi dažādas kultūras dzīves aktivitātes, bet šodien viņas sapnis ir pagastā izveidot deju kolektīvu.
“Manuprāt, ir jāuzrunā jaunieši. Kāpēc tām noteikti jābūt tautiskajām dejām? Varam raudzīt pēc kaut kā modernāka, lai piesaistītu. Galvenais, ka cilvēki vēlas darboties, tāpēc mūsu uzdevums ir domāt par kolektīva vadītāju,” saka Dzidra.
Viņa uzskata, ka kultūra dzīvo un laiž dziļas saknes tajā pagastā, kur par to interesējas tā vadība. “Saulcerīte Indričeva ne tikai pati ar dzīvesbiedru Jēkabu piedalās dramatiskā kolektīva darbā, bet sēžas pie automašīnas stūres un brauc pie cilvēka, kas bailīgi izteicis vēlēšanos dziedāt vai spēlēt teātri, tikai nerod sevī drosmi. Šādai sarunai piemīt iedrošinošs spēks,” pārliecinājusies kultūras darbiniece. Arī viņa pati pirms pasākuma cenšas uzrunāt pagasta cilvēkus, aicinot atnākt, jo uzskata, ka teksts uz afišas ir bezpersonisks.
Bufete nav izšķirošā
Pasākumu apmeklētāji rauga arī pēc kāda tirdzniecības uzņēmuma piedāvātajiem našķiem, tomēr sarīkojumos bufeti par izšķirošo faktoru Dzidra neuzskata.
“Lai gan tā rada sirsnīgāku un intīmāku gaisotni, jo zālē vieta rasta arī glīti noformētiem galdiņiem. Dzīvojam vienā pagastā, bet ikdienā tik bieži satikties neiznāk. Tad vismaz ir iespējams kopīgi atpūsties. Nepiekrītu tiem, kas saka, ka visu izšķir iespēja iegādāties alkoholiskos dzērienus,” spriež Dzidra.
Viņa savā darbā – gan bibliotēkā rīkojot tematiskās izstādes, gan organizējot kultūras pasākumus – izvirzījusi mērķi pierādīt, ka Jaungulbenes pagasts dzīvo, ka te viss notiek, ka ikviens te ir gaidīts.
“To es uzskatu par sasniegumu, ka uz mūsu rīkotajiem pasākumiem atbrauc ļaudis no kaimiņu pagastiem. Tas nenotiek uzreiz. Ir vajadzīgs laiks,” saka Dzidra.
