Piecas dienas Ungārijas mazpilsētā Kazinbarcikā turpinājās amatierteātru festivāls. 4.jūlijā tā ietvaros uzstājās arī Gulbenes Tautas teātris, kas rādīja Hermaņa Paukša lugas “Piedod, Bokačo, ja vari!” iestudējumu.
Piecas dienas Ungārijas mazpilsētā Kazinbarcikā turpinājās amatierteātru festivāls. 4.jūlijā tā ietvaros uzstājās arī Gulbenes Tautas teātris, kas rādīja Hermaņa Paukša lugas “Piedod, Bokačo, ja vari!” iestudējumu.
Lai arī ārā valdīja četrdesmit grādu karstums un mākslu baudīt nebija viegli, tomēr cerēto guva visi – festivāla dalībnieki un skatītāji.
Gulbeniešu spēli vairākkārt pārtrauca skaļi aplausi un smiekli zālē. Pēc izrādes ovācijas nerimās un spēlētājiem nācās kāpt uz skatuves otrreiz, lai paklanītos skatītājiem. Mūķeņu kleitas mirka sviedros, jo, kā izrādās, reizēm māksla (vai radošs prieks) top arī tā.
Festivāla organizatori uzsvēra, ka šādās skatēs teātri var piedalīties ar divu tipu izrādēm – atraktīvajām vai tādām, kas piesātinātas ar simboliem. Gulbenieši bija izvēlējušies pirmo iespēju.
Vislielākās skatītāju simpātijas izpelnījās Druvis Brenčs (izrādē – dārznieks). Viņam tika veltīti tādi izteicieni kā “ekselenti”, “fantastiski”. Druvja lieliskais dziedājums un ģitāras spēle nevienu neatstāja vienaldzīgu. Arī mūķenes izraisīja simpātijas. Inese Stalīdzāne aizrāva skatītājus ar sirsnīgo tēlojumu un lielisko dziedājumu duetā ar Druvi. Inga Anča un Iveta Laktuka priecēja ar aizrautīgo dejošanu. Anita Birzniece vienkārši savaldzināja skatītājus, bet Arnita Apine – aizkustināja. Astrīda Vilciņa kā vienmēr bija niansēta. Un Ineta Krastiņa bija kā valdniece šajā izrādē, par ko spēja pārliecināt skatītājus.
Gulbenes Tautas teātra režisore Edīte Siļķēna atzīst, ka uz šādiem festivāliem raugās piesardzīgi, jo viņai nav tuvas izrādes, kuru būtība – māksla mākslai. Edīte veido izrādes skatītājiem.
Tomēr Kazinbarcikas festivāls devis daudz pozitīvu emociju un enerģiju turpmākajam darbam. Edīte domā par to, kāds būs turpmākais amatierteātru festivāla “Vīzija” liktenis. Līdz šim festivāls noticis Stāmerienas pilī. Tagad tādu iespēju vairāk nebūšot. Varbūt “Vīziju” varētu izspēlēt Vecgulbenes muižā? Tā ir vēl tikai ideja, kas gaida realizāciju nākotnē. Un vēl Edīte sapņo iestudēt izrādi – pasaku. Turklāt tā, lai tēlotāji atbilstu atveidojamo varoņu vecumam.
