Liepziedu pašā krāšņumā mēs, Gulbenes pensionāri, gar Līksnu, Nīcgali, kur dižā Daugava vijas kā zila līkloču lente, braucam, lai iepazītu Daugavpils rajonu.
Liepziedu pašā krāšņumā mēs, Gulbenes pensionāri, gar Līksnu, Nīcgali, kur dižā Daugava vijas kā zila līkloču lente, braucam, lai iepazītu Daugavpils rajonu, pareizāk sakot, tā divas daļas, kuras vēsturiskā, politiskā un etnogrāfiskā ziņā gadsimtu ritējumā veidojušās atsevišķās atšķirīgās daļās – kreisā krasta Augšzemē – Sēlijā, labajā – Latgalē.
Daugavpils rajona padomē mūs viesmīlīgi sveic un uzrunā padomes priekšsēdētājs Arvīds Kucins, viņa vietniece Ināra Notarova, pensionāru apvienības vadītāja Antonija Stirāne un sociālā dienesta vadītāja Māra Mukāne.
Ar enerģiskās Antonijas gādību esam Raiņa bērnu dienu zemē “Berķenelē”, kur klausāmies emocionālu Ināras Bērziņas stāstījumu par mazā Žaniņa gaitām un pirmajiem iespaidiem, kas vēlāk atspoguļoti “Dagdas skiču burtnīcās”. Iepazīstam Ilūksti, skolu, kuru Rainis, būdams izglītības ministrs, atklāja 1927.gadā ar novēlējumu – “nest sauli un gaismu savam novadam”, labiekārtotu sociālo māju un Bērnu un jauniešu centru, kur mūs pārsteidz apbrīnojami radoši daudzpusīgs skolēnu darbs.
Tālāk mūsu izturības pārbaude Pilskalnes pagasta “Mazajā Siguldiņā”, izstaigājot pa gravām un ejām Sprīdīša taku, kur pasakas tēlus veidojusi māksliniece Betija Strautniece sadarbībā ar Daugavpils Pedagoģiskās universitātes studentiem. Mūsu vecumā pagrūti, bet skaisti un neatkārtojami!
Bebrenē priecē muižas ansamblis, bagātā grāfa Plātera – Zīberga 19.gadsimta beigās celtā pils, vizuāli izteiksmīgais ainavu parks trīs hektāru platībā ar dižiem un retiem kokiem, kultūrvēsturiskais piemineklis – Romas katoļu baznīca.
Ceļojuma tālākajā gaitā lielākais un gaišākais novads – Sauka. No Ormaņkalna skatām gleznaino Saukas ezeru (vietējie sēļi to sauc par jūru), komponista Arvīda Žilinska dzimtas mājas “Lejasarenzānus”. Pretī Saukas arodvidusskolai uzstādīti tēlnieka Imanta Līča piemiņas akmeņi fotogrāfijas tēvam Mārtiņam Bucleram (1993.gadā skolā atklāts arī Gunāra Spīdaiņa muzejs) “Fotogrāfijai 150”.
Jēkabpils vēstures muzejā iepazīstamies ar seno sēļu sētu. Muzejnieki ir īsti sava novada patrioti!
Jā, ne no dienišķās maizes vien mēs dzīvojam. Nedaudz ieskicējām, kā mūsu priekšteči un laikabiedri centušies un cenšas savā dzimtajā stūrītī veidot sakoptu vidi, sakoptu garu, veicināt kultūras dzīvi, gādāt par sociālajām un garīgajām vajadzībām atcerēties tos, kuri labu slavu par savu pusi aiznesuši tālu uz pārnovadiem.
Par ekskursiju no sirds sakām paldies mūsu pensionāru padomes priekšsēdētājai Līvijai Liepai, sponsoram Kasparam Troicim un šoferim Sandrim Felšānam.
