Visām jaunietēm no 24. līdz 28. jūnijam bija iespēja braukt uz Bērniņa Jēzus māsu karmelīšu klosteri Lodzā Polijā, lai garīgi atjaunotos gan miesā, gan garā, piedaloties rekolekcijās.
Visām jaunietēm no 24. līdz 28. jūnijam bija iespēja braukt uz Bērniņa Jēzus māsu karmelīšu klosteri Lodzā Polijā, lai garīgi atjaunotos gan miesā, gan garā, piedaloties rekolekcijās. Šo iespēju izmantoja gulbenietes Sabīne Gulbinska un Santa Cāne, kas aktīvi darbojas Gulbenes Romas katoļu jauniešu draudzē.
Sabīnes un Santas dzīvē tas bija viens no galvenajiem un svarīgākajiem notikumiem- satikt Dievu vaigu vaigā, piedaloties rekolekcijās. “Jauniešu rekolekcijas ir laiks, kad varam meklēt savu vietu dzīvē, esot klusumā kopā ar Dievu. Mūsu rekolekciju tēma bija aicinājums. Tas nozīmē, ka visu šo laiku tika runāts par to, kā saprast Dieva balsi un kā novilkt robežu starp Dieva un manējām vēlmēm,” saka Sabīne.
“Jēzus dara brīnumus,” stāsta Sabīne un Santa. Ceļš bijis nogurdinošs, guļot autobusā, viņas esot pabraukušas garām Varšavas centrālajai autostacijai, kurā meitenes sagaidītu, lai vestu tālāk uz klosteri, kas atrodas divu stundu braucienā no tās.
“Mēs nevarējām neko pajautāt, nezinājām poļu valodu. Polijā reti var satikt kādu latvieti, un paši poļi nelabprāt runā angliski un krieviski, tāpēc neviens nesaprata, ko mēs īsti vēlamies. Tad nu mēs nākamajā autoostā izkāpām un sākām lūgt Dievu. Un notika brīnums! Mēs, izgājušas ārā, satikām māsas karmelītes, kas bija no tā paša klostera, kur bija jādodas arī mums,” atceras meitenes.
“Klosteris nav tāds, kādu mēs to redzam filmās. Tas nav cietums tiem cilvēkiem, kas sevi un savu dzīvi uzticējušas Dievam,” stāsta Santa.
Meitenes saka, ka klosterim gan esot mūra sēta un pirmā stāva logiem priekšā restes, bet tas domāts klostera māsu drošībai, jo esot bijuši gadījumi, kad klostera telpās mesti akmeņi.
“Poļi pret ticīgajiem un klostera cilvēkiem izturas ar necieņu,” atceras Sabīne. Sabīne un Santa saka, ka, ieejot pa klostera vārtiem, pirmais iespaids bijis, ka viņas atrodas paradīzē, jo viss ir ļoti sakopts un klostera iekštelpās veikts eiroremonts.
Meiteņu lielākais saviļņojums bija skapulāra pieņemšana, jo ar to viņas kļūst par Dievmātes Marijas meitiņām, nonākot viņas patvērumā un tiek uzņemtas Skapulāra ordenī.
“Kad es braucu uz Poliju, es biju ticīgā, ticēju Dievam, bet nu es jūtos kā patiesa kristiete. Es alkstu aiziet uz baznīcu, lai saņemtu sakramentus. Un tad, kad stāvēju uz Polijas – Lietuvas robežas, es jutu, ka Polija smaržo pēc baznīcas vīraka. Iespējams tās bija ilgas,” atzīstas Sabīne.
Meitenes saka, ka nākamā iespēja satikt Dievu un pārdomāt savu dzīvi būs ziemā. Ikviens ir laipni gaidīts jauniešu rekolekcijās. Abas atzīst, ka brauciena izmaksas esot bijušas daudz lētākas nekā sākumā domājušas – apmēram sešdesmit lati. Nauda tikusi izlietota tikai biļetēm, jo par ēdienreizēm rūpējušās klostera māsas. Tomēr viņas brīdina, ka pirms ceļojuma ir jāpārliecinās, vai ir nokārtotas visas nepieciešamās formalitātes.
Pēc rekolekcijām meitenes ir sapratušas, cik svarīgs ir laiks, un uzskata, ka to nevajadzētu izšķiest pie alus glāzēm vai bezjēdzīgās sarunās draugu pulkā, tāpēc viņas visiem novēl: “Atrast īsto ceļu dzīvē un atvērt savas sirdis Jēzum!”
