Manos darba gados daudz jauno censoņu nākuši praksē redakcijā, gan mācoties sabiedriskās attiecības, gan žurnālistiku. Kādu šī profesija tiešām ieinteresēja, kāds saprata, ka tur nekas nesanāks, un labi, ka praksē to arī saproti. Bet pēdējos gados mani stipri pārsteigusi kāda nepatīkama tendence. Vienvārsakot, jaunie censoņi ir “analfabēti”, lasīt un rakstīt kaut cik jau viņi prot, taču spēt sakarīgi savienot teikumus, lai uzrakstītajam būtu jēga, kaut minimāli salikt pieturzīmes – tā jau ir problēma. Un ko cilvēks var darīt šādā specialitātē, ja nav labu latviešu valodas zināšanu? Tā būs veltīgi notriekta vecāku vai kredītā ņemta nauda mācību maksai. Šaubos, vai bez latviešu valodas zināšanām šajā jomā vispār var atrast darbu, un maz līdzēs tas, ka “es taču protu tik lieliski komunicēt”. Bieži gan man šķiet, ka tas ir gluži vai vienīgais iemesls, kāpēc jaunieši vispār izvēlas studēt komunikāciju jomu.
Protams, te rodas arī jautājums, kā cilvēks vispār var beigt vidusskolu ar tik sliktām zināšanām. Te gan uzreiz gribu teikt, ka novērojumi absolūti nav attiecināmi tikai uz mūsu novada skolām. Var, protams, vainot izglītības sistēmu, skolēnu nevēlēšanos mācīties, internetu un tā tālāk. Tomēr vai varbūt svarīgāks mērķis valsts skolai, kā labi iemācīt dzimto valodu?
Ir starp jauniešiem arī patīkami izņēmumi, šovasar savas prasmes žurnālista darbā “Dzirkstelē” izmēģināja bijusī ģimnāziste Ance Lauva– Salnāja. Viņas valodas prasmes patīkami pārsteidza, tāpat kā uzņēmība un centība. Lai Ancei veiksmīgas studijas komunikāciju jomā un izdodas atrast savu vietu dzīvē! ◆
