Cītīgi sekoju akcijai “Dzīvības lidojums”, kurā ornitologi pēta melnā stārķa izdzīvošanas iespējas lidojumā uz ziemošanas vietām Āfrikā. Ikreiz sirds nodreb, TV ziņās dzirdot kārtējo sēru vēsti par kādu no astoņiem stārķiem, kas vairs nelido. Palikuši tikai pieci. Nav vairs Santas, kas lidot uzsāka Alūksnē, un Baltkrievijā no elektriskās strāvas trieciena pirmā izgāja no ierindas. Arī Dace Kaļiņingradā mistiski aizgāja bojā, iespējams, no plēsīga putna uzbrukuma. Gusti, kuras kontā jau bija nolidoti 2586 kilometri, Ukrainā vienkārši nošāvis kāds malumednieks. Par ko te brīnīties, ka melno stārķu paliek arvien mazāk! Diemžēl jāatzīst, ka tieši cilvēks negatīvi ietekmē šo putnu likteni. Lasot komentārus portālos, pārsteidz cilvēku dažādā attieksme pret stārķi. Kāds to nosaucis pat par nāves putnu. Vai par to, ka katrai dzīvai radībai šajā saulē kaut kā ir jāizdzīvo? Domājot par šo putnu traģisko likteni, neviļus velku paralēles cilvēku dzīvēs. Arī mēs “lidojam” labākas dzīves meklējumos. Tikai kā nu kuram tas beidzas – cits nokļūst bagātīgos barības laukos, no kuriem vairs mājup neatgriežas, cits piezemējas ne tik veiksmīgi, vēl kādam svešumā sirds ilgojas būt dzimtenē. Ir labi, ja reizēm ir atgriešanās prieks. Vēl labāk būtu, ja valdība ne tikai pētītu, kāpēc tik daudz tautiešu “izlido” uz svešām zemēm, bet reāli domātu par viņu veiksmīgu atgriešanos, tad nevajadzētu vaimanāt, ka latviešus tāpat kā melnos stārķus sagaida liktenis iekļūt Sarkanajā grāmatā.
