Sestdien Druvienā notika Dzejas dienu talka pie vecās skolas-muzeja. Pulcējās aptuveni 30 cilvēku – druvēnieši no apkārtējām mājām ar saviem bērniem, kā arī viesi no Rīgas. Diena bija skaista kā Dieva asara. Apkopām muzeja apkārtni, kasījām lapas. Bērni bija pa vidu. Paši mazākie pat diendusu gulēja šajās rudens lapās. Sajūta bija ļoti laba. Akai skaistu vāku uzlika Viktors Černoglazovs. Turpinājām iekārtot jauno tiltiņu pār Šipkas gravu, kuru savos darbos aprakstījis Druvienas dzejnieks Jānis Poruks. Jau pirms talkas Ainārs Zvirgzdiņš ar traktoru bija atvilcis nepieciešamos baļķus. Viņš paveica lielāko darbu! Grava taču ir 13 metrus plata. Tas nav vienkārši – pārmest baļķus pāri, lai savienotu ar otru malu. Tas ir pamatu pamats. Atgādināšu, ka pirms aptuveni desmit gadiem jau bijām atjaunojuši šo vēsturisko tiltiņu tieši tajā vietā, kur tas atradās sendienās. Tas savu laiku bija nokalpojis, un šogad Jāņos mēs to skaisti uzlaidām debesīs, nokurinot ugunskurā, lai nestāv pusbrucis. Tāpēc bija jātaisa jauns tiltiņš! Talcinieki ar Druvienas pagasta pārvaldes sakrātajiem kokmateriāliem turpināja darināt tiltiņu. Daudz izdarījām, bet darbs vēl pabeigts nav, jo ātri vien pienāca vakara stunda. Tad nu vēl sapulcējāmies pagalmā zem liepas. Druvienas jaunieši muzicēja, dziedāja, runājām dzeju. Bija pašu sarūpēts cienasts talciniekiem – uz dzīvas uguns vārīta zupa un ceptas kartupeļu pankūkas. Bija arī ciemakukulis – pašcepta maize, kuru no Tirzas atveda Alda Alberte. Bija jau krēsla, kad šķīrāmies. Ap sirdi bija labi. Sajutu, ka vecā skola-muzejs ir vajadzīga ne tikai man kā šā muzeja vadītājai, bet arī citiem cilvēkiem. Jā, reizēm ir sajūta, ka esmu viena, bet šoreiz tā nebija.
