Tu mani piespiedi papīrgrozā meklēt vakar izmestos vārdus.
***
Tu mani piespiedi papīrgrozā meklēt vakar izmestos vārdus. Starp vītušām rozēm un izsmēķētām cigaretēm. Starp nevajadzīgām un aizmirstībā nodotām lietām. Saņurcīti un pelniem apbiruši tie tagad skanēja pavisam savādi. Es tos vairs nepazinu…
***
No ledus kristāliem es būvēju pili. Kā no ilūzijām – trauslu un vāru. Aukstu un atsvešinātu. Gribas tur ienest siltumu. Tu sniedz man plaukstā nosalušu cīruli – “sasildi”. Es maldos starp ledus sienām un meklēju siltumu. Tad atmetu visam ar roku un iekurinu īstu ugunskuru…
* * *
Nāc, dejo ar mani šonakt. Šo deju es pataupīšu tev. Ar soļiem tik viegliem kā tava un mana atnākšana. Ar pagriezieniem tik straujiem kā joņojoša elpa. Ar akordiem tik seniem kā indiešu kama sutra. Ar nopūtām tik gaistošām kā laternu pusnakts stāsti. Ar melodiju tik mūžīgu un nepastāvīgu kā divu cilvēku sastapšanās.
