Tā tas ir iegājies no gada uz gadu, ka rudenī praktiski visi makšķernieki pārmetas uz plēsīgo zivju copi, jo tieši tagad līdakas, zandarti un asari kļūst ļoti aktīvi un no savām paslēptuvēm iznāk diža izmēra plēsoņas, jo jāsāk aktīvi baroties un uzkrāt taukus ziemai. Upēs vēl var tikt pie brekšu papiem, bet pamazām arī šīs zivis pāriet ziemošanas bedrēs un aizvien grūtāk ir pierunājamas uz copi pat ar vislabākajām iebarojamajām barībām un ēsmām. Ir klāt plekstu laiks, un copmaņi bariņiem vien dodas uz Kurzemes jūras krastu pat no Latvijas viņa gala.
Taču šoreiz par spiningotāju priekiem. Pateicoties jūras vējiem, kas piejūras ezeros un upēs iepūš ne vien ūdeni, bet arī zivis, šādās vietās gadās interesantas lietas. Pamodies Liepājas ezers. Pabiju tur pēdējās brīvdienās un, protams, pārliecinājos, ka līdaku ir daudz. Vietējie gan saka, ka vēl neesot tas īstais brīdis un jānogaida īstas vētras jūrā, tad būs pavisam cita cope. Bija interesanti arī tagad, jo divās dienās kopā ar kolēģi laivā iecēlām ap 30 mēra līdaku.
Mānekļu izvēle
Būtībā te ir gara stāstīšana, jo katram spiningotājam ir savi iemīļoti mānekļi, ar kuriem tie prot vislabāk strādāt, tādējādi sakacināt plēsoņu uz uzbrukumu. Es, piemēram, vēl pirms gadiem desmit pilnīgi fanoju par rotējošiem vizuļiem. Kādi tikai man viņi nebija un ir jau vēl tagad, bet jāsaka, kā ir, ka laikam gadus trīs neesmu nevienam no viņiem pieskāries, tie vienkārši monotoni vizinās man uz copi līdzi, bet pielietoti netiek. Tas gan nenozīmē, ka šie mānekļi būtu jāaizmirst. Es zinu daudzus spiningotājus, kas ļoti daudz strādā tieši ar rotējošiem vizuļiem, bet, kā jau teicu, katram savs.
Vasarā darbojos ar gumijas zivīm, bet rudenī kaut kā prāts nesas tikai uz copi ar vobleriem. Pārsvarā visos ezeros, kur esmu bijis, vienmēr strādā tvičošanas metode. Taču tās domas vienmēr mainās. Mājās it kā izdomāju, ko un kā darīšu, kurp ezerā došos, uz kā ķeršu, bet, jau esot uz ūdens un redzot, kas notiek apkārt saistībā ar vējiem, ūdens nokrāsu, dziļumiem un citām lietām, domas parasti mainās.
Tvičošana
Tvičošanas metode ir tā, kas tiek izmantota visbiežāk. Šai metodei ir lielas priekšrocības, jo vobleri var izraustīt pēc sirds patikas dažādos stilos. Ja līdaka ir kūtra uz ēšanu, tad, agresīvi raustot vobleri, var zaļsvārci nokaitināt. Kad zivij nervi neiztur, tā metas virsū. Citā reizē ir tieši pretēji – tu mānekli vienkārši velc. Katram vobleru veidam ir sava spēle, un būtu labi ielāgot, kāds māneklis kurā ūdenskrātuvē strādā vislabāk. Te ir būtiska gan forma, gan krāsa, gan spēle un arī vieta. Kas attiecas uz vietu, tad tur, kur labi ķērās pavasara sezonā, nav teikts, ka tā būs arī rudenī. Katrā gadījumā, ja iespējams, tad jāseko līdzi mazo zivtiņu aktivitātēm, jo rudenī arī mazās zivtiņas sāk pulcēties bariņos, tādējādi atstājot lielus ūdens laukumus no zivīm pilnīgi tukšus. Protams, šādiem zivju bariņiem seko arī plēsoņas, tāpēc ūdens ir jāvēro ļoti uzmanīgi, citādi var sanākt, ka spiningojat vienā ezera galā, bet patiesībā zivis ir pavisam citur.
Pašam no vobleriem ir ļoti iepatikušies “Yamaria” japāņu ražojumi. Labas krāsas, liela daudzveidība, interesanta spēle un arī līdakām patīk. Daudziem copmaņiem joprojām aktuālas ir gumijas zivtiņas. Te arī ir savi izteikti līderi, piemēram, “Reins” ēdamgumijas. Rudens pusē esmu ievērojis, ka plēsīgo zivju copē ne tik daudz spēlē krāsa, kā pareiza voblera izspēle. Dažādi strādājot ar mānekļiem, der iegaumēt, pie kādas darbības ir bijis copes moments. Tas varētu būt svarīgs faktors.
Dažādas interesantas lietas
Pēdējā copes reizē Liepājas ezerā līdakas aktīvas bija tikai divas rīta stundas. Pēc tam, kaut vai šauj ar lielgabalu, nenotika nekas. Tā vien likās, ka visas zivis izvilktas. Patiesībā ezers mudž no asariem un līdakām, bet viņas negrib ņemt, un viss. Tā gadās ļoti bieži, kaut gan rudenī parasti zivs ir aktīva visu dienu.
Jau septiņas reizes esmu pabijis uz butēm. Jāsaka, ka tā īsti tās pie krasta vēl nav atrodamas. Laikam jau jāgaida rudens vētras, tad arī pie krasta būs pavisam citi lomi.
Ventā trīs pēdējās nedēļas ļoti cītīgi uz gumijas zivīm tika vilkti no jūras upē sanākušie asari. Izcili lomi! Zivju izmēri sniedzās pāri kilogramam, un tas jau ir ļoti skaists asaris.
Savukārt daudzi copmaņi, sevišķi no Latvijas Vidzemes augstienes, brauc uz Emajegi upi Igaunijā, kur velk lielos brekšus, kas šajā laikā ir upē sastopami ļoti lielā daudzumā.
