Paldies: cilvēkiem, kam prieku sagādā skaistums.
Paldies: cilvēkiem, kam prieku sagādā skaistums
Rīt Daukstu pagasta Staru kultūras namā godinās rajona 12 pagastus, uzņēmējus, kas tajos strādā, un cilvēkus, kam prieku sagādā gludi pļauts zāliens, krāšņas puķu dobes, izkopti augļu dārzi, tos, kas, neskaitot atpūtai atrautās stundas, goda vietā ceļ darba tikumu, un, protams, paldies teiks arī pašvaldību vadītājiem, kam katram pieder viena karaļvalsts, kur jāievēro vienādi likumi, bet tikumus, tradīcijas un noskaņu var veidot atšķirīgu.
Par to bija iespējams pārliecināties sešās dienās, kad rajonā notika gadskārtējais konkurss “Sakoptākais Gulbenes rajona pagasts 2002”.
Konkursa vērtēšanas komisijā šogad pirmo reizi strādāja arī uzņēmēji, kam ik pagasts neatkarīgi no tā teritoriālā lieluma un iedzīvotāju skaita bija kā jauns atklājums, jo ikdienā, aizņemti ar saviem rūpestiem, automašīnā traucoties pa kāda pagasta ceļiem, nepamana to, ka tuvējais labības lauks līdzinās zaļai jūrai, bet rapšu sējumos, šķiet, pati saule atgūlusi. Nepamana, ka ilgāk nesatikts paziņa ierīkojis augļu dārzu, bet kāda skola ieguvusi izturīgu jumtu, bet mājas, kurās kādreiz mitusi bezcerība un neticība nākotnei, tagad, skaisti sapostas, uzgavilē latviešu cilvēka sīkstumam, izturībai un gribasspēkam, liekot atkāpties iepriekš minētajai bezcerībai.
Litenes pagastā par lopkopības paplašināšanu gandrīz neviens nerunā, toties te viļņojas plaši labības tīrumi, solot auglīgu ražas gadu un cilvēkos viešot ticību, ka tikmēr, kamēr būs maizes rieciens, dzīvos cilvēki. Kā darbīgs, piemēra vērts rūķis ir pašvaldības vadītājs Gunārs Ciglis, rosīdamies zemnieku saimniecībā “Sopuļi”. Viņš prot teoriju apvienot ar praksi, bet liteniešiem māca iesakņot apziņu, ka pagasta vizītkarti veido ne tikai sakopts pagalms, bet tikpat sakopti labības lauki tālā meža ielokā, kam nepiestāv nezāļu dzīvžogs. “Zemnieki Litenē pamazām paplašina saimniecības,” saka priekšsēdētājs, mudinot apskatīt skolu un nostāties tanī pagasta vietā, no kuras paveras visskaistākā ainava, kuras neatņemams elements ir simtgadīgs ozols.
Lai apzinātos, ko nozīmē sakopts ražošanas uzņēmums, ikvienam jāiepazīstas ar Lizuma pagasta zemnieku saimniecības “Avoti” kokmateriālu ražotni, kas produkciju eksportē uz ārzemēm.
Tā ir darbavieta 180 ne tikai apkārtējo pagastu ļaudīm, bet arī pilsētniekiem. Vērienīgs ir saimnieka Ulda Misiņa rokas mājiens un stāstījums par nākotnes iecerēm.
Vērienīga ir arī uzņēmēja pārliecība, ka ražotnei likti droši un izturīgi pamati. Te rodams viens no vairākiem piemēriem, cik daudz iespējams paveikt tad, ja rokās sadodas uzņēmums un pašvaldība. Ieguvums ir abpusējs. Vai gan citādāk izdotos noasfaltēt ceļa posmu, bet Lizuma vidusskola lepotos ar gaiša koka iekšējo telpu sienu segumu un pārrunu telpu.
Tikai Lizumā ir mājas “Rubenes”, kur to saimnieki sevi dēvē par vācējiem, jo nespēj paiet garām nevienai interesantai koka saknei vai zaram, zinot, ka tam noteikti atradīsies vieta. Lizumā smaržo arī pēc svaigi ceptas maizes, jo te spītīgi turas “Lizuma grauds”, bet pašā pagasta centrā atdzimst kultūras vēstures piemineklis.
Dzīve nav apstājusies
Tas, kurš iedomājies apgalvot, ka šodien spēks piemīt tikai lielajam, bet mazais lai atkāpjas, ir kļūdījies, jo Līgo pagasta padomes priekšsēdētājs Uldis Doņuks neļaujas skaļiem solījumiem, bet mierīgi un pacietīgi veido pagasta centru, vispirms ļaujot darboties pašiem iedzīvotājiem, tikai vajadzības gadījumā iesakot, kā būtu labāk.
Pacietīgi un nesteidzīgi jaunas telpas ieguvusī bibliotēka gaida lasītājus, par Eiropas iezīmēm domā Siltāju pamatskolā. Te vairāk par visu prot novērtēt skolas un kultūras nama ciešo sadarbību. Atliek vienam no šiem komponentiem zust, lai sacītu, ka dzīve te ir apstājusies.
Laba komanda
Nevienam citam pagastam tā nepiestāv neliels pārfrāzējums – runājam Lejasciems, domājam – pilsēta. Runājam pilsēta, domājam – Lejasciems. Te ir viss, lai ar laiku atgūtu kādreizējo statusu – mazpilsēta.
Patīkami, ka pašvaldībā, kur ir aktīvs vidusskolas kolektīvs, kultūras darbinieki, kur senču tikumus un amatus skaidro grāmatās, kur lepnums par daudzām ražotnēm, mājo likumu krājumos neiestrādāta patiesība: ja kaimiņam ir sakopts pagalms un dārzs, tad manējam jābūt vēl sakoptākam un skaistākam.
Šis pozitīvi vērtējamās sacensības sindroms ir noteicošais arī pašvaldības darba daudzveidīgajās jomās, kuras vienā ciešā un izturīgā mezglā jau deviņus gadus prot sasiet pagasta padomes priekšsēdētājs Dainis Švika. Cilvēks, kas prasmīgi izveidojis komandu, apzinoties, ka viens nav karotājs, ka pagasta nākotne ir komandas cīņa, kurā ir būtiski, cik aktīvs ir katrs tās dalībnieks.
“Silmači” dzīvo
Kamēr dzīvos Druvienas “Silmači”, dzīvos arī pagasts, kas ir neliels, bet prot būt skaists. Māk vēsturiskas personības godā celt. Pašvaldības vadītājs Juris Graumanis nevar sist sev pie krūtīm un lepni apgalvot, ka Druvienā ir paši spēcīgākie ražošanas uzņēmumi, jo tādu te gandrīz nav. Toties viņš kā laipns namatēvs ar skatienu sagaida un pavada ikvienu, kas mēro ceļu uz “Silmačiem”, uz brīdi piestājot pie Vecās skolas – muzeja, lai klusībā uzrunātu Poruku Jāni un pamātu sveicienu Kukažiņai, lai sadzirdētu Knipskas puišeļu balsis netālajā pļaviņā. Tas nekas, ka Druviena ir īpaši atbalstāmais reģions. Arī cilvēkam dažkārt jāpalīdz, lai viņš sajustos stiprāks.
Būs estrāde
Stradu pagasta padomes priekšsēdētāja Anna Vīgante estrādes vietu jau nolūkojusi un neliedzas atbildēt, ka mēdz sapņot tikai par to, ko iespējams paveikt. Un kāpēc tai jāatrodas pagasta centrā, ja minētā pašvaldība ceļu gludumā un sakoptībā apsteigusi visus pārējos. Tie ikvienu aizved ne tikai uz skaistākajām sētām, bet arī uz atpūtas vietām, kas Pededzes krastos tapušas ar pagasta iedzīvotāju čaklumu.
Ceļi mudina iegriezties arī “Samiņos”, lai pārliecinātos, ka ne visu iespējams paveikt, izmantojot modernas tehnoloģijas. Ir vajadzīgs cilvēka roku spēks un prāta skaidrums. Toties ar tām leposies ražotnē “Gaujas koks”, kas dienu pēc dienas paplašinās.
Stradi – tie ir arī Stāķi un Šķieneri ar sakoptām ražotņu teritorijām un daudzdzīvokļu mājām, kas uzskatāmi par Gulbenes priekšpilsētu.
Rod apziņu
Zilo ezeru pagasts, kas nākotnē varētu kļūt par “Šveici” ne tikai rajonā. Ir tikai vēl vairāk tas jāvēlas, vēl vairāk jāatvēl darbam, vēl vairāk cilvēkos jārada apziņa, cik skaistā vietā viņi dzīvo. Daudz pieredzējis un arī pārdzīvojis 1822.gadā izveidotais Stāmerienas pagasts, kura vizītkarte ir Svētā Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca un pils, mūsdienīgā viesu māja “Ziedugravas” un “Lāčplēši Moto”, un kur tad vēl sporta zirgi, ko iecienījuši zviedri.
Bet pagasts nav tikai tā apdzīvotā teritorija pie Pogas un Stāmerienas ezera. Tā ir arī Kalniena, kur kā pārsteidzošs atklājums izrādījās plašā aveņu plantācija – vienas ģimenes roku veikums. Tas ir piemērs savas vietas meklējumam lauksaimnieciskās ražošanas daudzveidīgajā pasaulē. Pašvaldības vadītājs Raitis Apalups vienmēr būs pārliecināts, ka viņa pagasts ir pats labākais, kaut arī vēl padarāmi simtiem darbu.
Viena spēks
Galgauskas pagastā ir iespējams gūt apliecinājumu tam, cik daudz spēj paveikt viens zemnieks, kurš nebaidās riska, kredīta bankā un veiksmīgi tiek galā ar dažādu projektu izstrādes grūtībām, tāpēc te ir tik plaši un labi kopti labības lauki.
“Lācīšu” saimnieks Staņislavs Gžibovskis nekad nezūdās, ka ir grūti, jo grūtums ir pašsaprotama lieta. Viņš mēdz sacīt, ka ir daudz jāstrādā.
Savukārt piemājas saimniecība “Dambusalas” apliecina, cik senlatviska sēta labi piestāv šodienai.
Pašvaldības vadītāja Irēna Biezā nemeklē attaisnojumu, ka viena vai otra iecere nav izdevusies, ka viens vai otrs dokuments – neuzrakstīts. Viņa saulītē ceļ to, ar ko dzīvo ikdienā, un ir pārliecināta, ka ļaudis atkal pulcēsies uz kultūras pasākumiem jaunuzceltajā kultūras namā, kas līdzīgi fēniksam reiz atdzims no pelniem, ka būs estrāde un darbīgi un gudri cilvēki, jo neaizstājams piemērs tam ir pagasta bibliotēka, kas par savu pienākumu uzskata izglītojošās kultūrvides spēcināšanu.
Izmanto iespējas
Izstrādāta pagasta attīstības programma, meklētas sadarbības iespējas ar citām pašvaldībām, apzinātas ainaviski vērtīgās teritorijas, rasta izaugsme skolu aktivitātēs – tas varētu būt tikai sākums Beļavas pagasta raksturojumam. Šis ir viens no piemēriem, kur par ievērojamiem pagasta cilvēkiem savākto informāciju apkopo ne tikai dažāda biezuma un nokrāsas mapēs, bet ļauj ar to iepazīties arī citiem, izmantojot mūsdienu datorizācijas modernās iespējas – virtuālo enciklopēdiju, ko veido Ozolkalna pamatskolā. Krišjāņa Valdemāra pamatskola savukārt iesaistījusies akcijā “Apceļosim Latvijas muižas un pilis!”, jo atrodas pilī, un tagad ik pārdienas sagaida kādu akcijas dalībnieku.
Pagastā ir vairākas saimniecības, kas gadu pēc gada, negatavojoties nekādiem konkursiem, ir sapostas arī ikdienā. Tā ir pierasts. Citādāk te neprot. Apbrīnojama ir “Jaunsējatu” un “Vīksniņu” saimnieču izturība un prasme tikt galā ar visu. Laikam gan tieši lauki ir vislabākais piemērs lauku sievietes pacietībai, izturībai, darbīgumam un mīlestībai, jo tikai mīlot iespējams tikt pāri visam.
Augstākajā vietā
Vai zināt, kurš pagasts atrodas ģeogrāfiski visaugstākajā vietā rajonā? Tas ir Rankas pagasts, kas šogad prata pārsteigt ar sakoptību ne tikai tā centrālajā daļā, bet kopumā.
Laikam tāpēc, ka aktīvākie cilvēki ir sapratuši, ka augstums dažkārt ir ļoti vēlams, lai no tā paraudzītos, kā dzīvo citur, un pārliecinošiem soļiem gadu pēc gada sakoptībai pakļautu aizvien jaunas un jaunas pagasta vietas.
Rankā atrodas Eiropas prasībām atbilstošā ražotne “Rankas piens” – viena no lielākajām piena produktu, īpaši siera, ražotājām Latvijā, bet daudzkārt krustu šķērsu aprunātā divu pagastu sadarbība te veido pārliecinošus piemērus.
Ar savu akcentu
Tirzas pagastā ir aktīva kultūras dzīve un vēl aktīvāka izglītošanās, veidojot dažādus projektus. Ievērojams uzsvars likts arī nevalstisko organizāciju darbībai un sadarbības partneru meklēšanai ārzemēs. Pirmās bezdelīgas šinī jomā Tirzu sasniegušas no Dānijas un Zviedrijas. Plaši izvērsts ir novadpētniecības darbs un visai konkrētas ir muzeja izveides iestrādes. “Ikviens jauns projekts ir prece, kas veiksmīgi jāpārdod,” saka pašvaldības vadītājs Māris Raģelis, vienmēr izplānojot vismaz divus gājienus uz priekšu un katrai problēmai meklējot loģisku tās izskaidrojumu, nevis zūdoties par nespēju to atrisināt.
Sports – tā ir dzīve
Uz Jaungulbeni laipni aicināti atbraukt visi tie, kam patīk seno piļu, ēnaino parku un ūdensrozēs ziedošo dīķu noslēpumainais valdzinājums, lai ne tikai priecātos par ainavu, bet mācītos saprast, ka skaisti vienmēr ir tur, kur cilvēki šo skaistumu saglabā un izkopj.
Bet Jaungulbene nav tikai pils. Te atrodas arī labākā sporta bāze rajonā un labākais stadions. Tas nav iedomājams bez tā saimnieka Ziedoņa Lazdiņa fanātisma un spējas visus aktivizēt sportam.
Savukārt “Zieduleju” mājās mīt cilvēks, kas divu gadu laikā spējis pieradīt, ka ir iespējams atkarot krūmu nomāktas mājas, un būs nopietns konkurents daudziem daiļdārzu cienītājiem.
“Atbrauciet pēc desmit gadiem, tad te būs ko skatīt,” Osvalds Lielpēteris ielūdz ciemos. Ciemos aicina arī Gulbīša vidusskola, pagasta bibliotēka un citas iestādes, jo jaungulbenieši nepazīst ilgstošu mīņāšanos vienā punktā.
