Mellenes Latvijā ir izplatīts savvaļas augs.
Mellenes Latvijā ir izplatīts savvaļas augs. Melleņu augļi – melnas lodveida ogas – satur miecvielas, mikroelementus un vitamīnus tādās attiecībās, ka spēj ne tikai labvēlīgi ietekmēt visa organisma dzīvības norises, bet veicina arī dažādu saslimšanu ārstēšanu.
Melleņu ogas gan svaigas, gan vārītas, gan žāvētas lieto kā savelkošu līdzekli pret caureju (sevišķi bērniem). Redzes uzlabošanai kaltētas ogas iesaka lietot visa gada garumā.
Melleņu ogu patīkamo garšu nosaka cukura, ābolskābes un citronskābes daudzums, tāpēc tās plaši izmanto pārtikas rūpniecībā.
Melleņu krāsviela – violetais pigments – krāso rokas, muti, zobus, bet to viegli nomazgāt ar citrona sulu, citronskābi vai atšķaidītu etiķskābi.
Melleņu ķiļķeni
Četrām porcijām ķiļķenu nepieciešams: glāze ūdens, trešdaļa tējkarotes sāls, trešdaļa tējkarotes cukura, divas līdz trīs glāzes miltu mīklas veidošanai, aptuveni glāze melleņu un divas tējkarotes cukura pildījumam.
1. No ūdens, sāls, cukura un miltiem jauc mīklu. Tās konsistencei jābūt tādai, lai var izveltnēt.
2. Mīklu izveltnē aptuveni pusotra līdz divu milimetru biezumā (līdzīgi kā veidojot mājas pelmeņus).
3. Mellenes pārber lielākā traukā un uzmanīgi, lai nesaspaidītu ogas, sajauc ar cukuru.
4. No izrullētās mīklas ar vidēja lieluma glāzi spiež aplīšus.
5. Izspiestos aplīšus pilda ar melleņu un cukura maisījumu, liec uz pusēm un ar pirkstiem rūpīgi saspiež kopā savienotās malas. Ķiļķenu formu var dažādot, pusaplīšus savērpjot un veidojot gliemezīšus.
6. Lielākā katlā (lai vāroties ķiļķeni negultos cits citam virsū) uzvāra ūdeni, kam pieber šķipsniņu sāls. Ūdens daudzums katlā jāielej ar aprēķinu, lai tas apsmeltu ķiļķenus.
7. Verdošā ūdenī pa vienam liek pildītos gliemezīšus.
8. Kad gliemezīši uzpeldējuši, liesmu samazina un uz lēnas uguns vāra piecas līdz septiņas minūtes atkarībā no ķiļķenu lieluma. Ja tie ir pielipuši pie katla dibena, pēc iespējas uzmanīgāk ūdeni pamaisa. Strauji maisot, ķiļķeni var pārplīst.
9. Gatavus ar putu karoti ņem laukā.
Piebilstams, ka šo izstrādājumu, nosaucot par ķiļķeniem, latvieši ir pārņēmuši no kaimiņiem – lietuviešiem. Līdzīgi ēdieni ir arī ukraiņu un poļu virtuvē.
