Kā, jūsuprāt, jūtas cilvēks, kas spēj paraudzīties pāri mežu galiem, ar skatienu izsekot ceļu un taku sarežģītajam tīklam, upju tecējumam, tuviem un tāliem ezeriem, cilvēks, kurš sajūt apvāršņa vilinājumu?
Kā, jūsuprāt, jūtas cilvēks, kas spēj paraudzīties pāri mežu galiem, ar skatienu izsekot ceļu un taku sarežģītajam tīklam, upju tecējumam, tuviem un tāliem ezeriem, cilvēks, kurš sajūt apvāršņa vilinājumu? Tā ir sajūta, kas viņam liek justies vienlīdz varenam un niecīgam. Tā domā arī lizumniete Necija Siliņa, kura jau daudzus gadus dežurē Velēnas ugunsnovērošanas tornī.
“Uzkāpjot 42 metrus augstajā tornī, cilvēks jūtas tikai tāda niecība. Varens viņš spēj būt lielākoties domās,” prāto Necija un gluži kā kinolenti attin gadus, lai mēģinātu atminēties, kā sākās atbildība, kā radās drosme, kā dzima pacietība un izturība – īpašības, kas nepieciešamas ikvienam, kas labprātīgi piekritis vasarā sekot ugunsdrošībai mežos, purvos un citās vietās.
Visu mūžu – dažādos amatos
” Kad biju jauna un strādāju pirmsskolas izglītības iestādē. Šodien nemēģinu meklēt, kurš no mums bija vainīgs – toreizējais darba devējs vai es, bet nevarējām saprasties, tāpēc iesniedzu atlūgumu. Darba meklējumos piezvanīju uz Lizuma mežniecību, lai pavaicātu, varbūt kaut ko var piedāvāt. Tā arī notika. Jau toreiz divas nedēļas sēdēju ugunsnovērošanas tornī,” atceras Necija.
Tolaik dežuranta pienākumu viņa par nopietnu darbu neuzskatījusi, tāpēc priecājusies par citu iespēju. “Nu jau varu sacīt, ka visu mūžu dažādos amatos esmu strādājusi mežniecībā,” bilst sarunas biedre.
Uz pasauli – no virsotnes
Dežurante stāsta, ka tagad labāk par visiem zinot, ko nozīmē raudzīties uz pasauli no virsotnes. “Īpaši skaisti ir priežu sili. Mežam piemīt tāda krāsu daudzveidība, ko, uz zemes stāvot, grūti iedomāties. Viena priede var būt gan košzaļa, pelēcīga un sudrabaina, gan oranža. Skuju mūžīgajam zaļumam tā piestāv sila zvanu un vizbuļu laukumi, kreimenīšu dārziņi. Kā tikai mežā nav!” Necija nespēj beigt priecāties. Viņa sevi uzskata par optimisti. Tā esot vieglāk dzīvot.
Nebaidās no augstuma
Necija ir vienisprātis, ka ir cilvēki, kam bail no augstuma. Viens otrs uzkāpjot līdz trešajai kāpņu platformai, bet, tiklīdz caur pakāpieniem paraugoties lejup, aši vien raušoties tuvāk zemei.”Pie augstuma var pierast, bet, ja tas prasa ievērojamu piepūli un cilvēks kļūst bāls no bailēm, tad nevajag sevi piespiest ar varu,” secina Necija, nenoliedzot, ka koka tornī tomēr ir salīdzinoši vieglāk uzkāpt nekā metāla, kas ir stāvāks, tāpēc rokām un kājām ir lielāka fiziskā piepūle. “Ja agrāk bez nelielas atpūtas biju torņa augšā, tad tagad bez tās neiztieku,” to sakot, Necija ar skatienu izmēro kāpņu posmus.
Ar garlaicību prot sadzīvot
Torņa saimniece neatsakās no izjūtām, kas rodas, sākot kārtējo dežūru, un atzīst, ka dažkārt tur – augšā – ir garlaicīgi, īpaši skaidrās un saulainās dienās, bet ieraugot, ka kaut kur kūp dūmi, garlaicība kā ar roku atņemta. “Laiku īsinot, lasu grāmatu vai adu, piemēram, zeķes. Apadu vienu kārtu, pārlaižu skatu apkārtnei, tad atkal – vienu kārtu. Tas ir tāds manis pašas izstrādāts ritms. Ar grāmatu jāuzmanās – ja interesanta, var aizrauties, aizmirstot tiešo pienākumu, bet citādāk tā ir tāda saraustīta lasīšana,” stāsta Necija.
“Šodien pat pamanīju kūpam dūmus, bet tas izrādījās kādas mājas iedzīvotāju sakurts ugunskurs, kas ātri vien nodzisa. Arī putekļu mākonis var būt maldinošs. Vienmēr jau nevar celt trauksmi par neko, tāpēc es vispirms mazliet nogaidu, bet arī vilcināties pārāk ilgi nevar.” Patiesībā dežurante uztraucas par katru uguns radītu postu un piesardzības dēļ uzrauga pat katru mājas skursteni. Šovasar meži ir tik sausi, ka no vienas dzirksteles sākas ugunsgrēks.
Neizdodas ieraudzīt zvērus
“Lielākie “zvēri”, ko varu saskatīt, ir govis un zirgi, bet meža dzīvniekus nemanu. Laikam prot labi paslēpties vai arī dienas laikā atpūšas meža biezokņos,” prāto Necija.
Viņa ir mazliet pārsteigta, ka pa meža ceļiem pārvietojas tik daudz automašīnu un cilvēku, īpaši tad, kad sākas ogu un sēņu laiks.
“Melleņu laikā daudziem ir iespēja labi nopelnīt un sarūpēt iztiku ziemai, bet tieši tāpēc esmu pastiprināti vērīga, vai mazums, kas var atgadīties, ja ar vienu roku ogas lasa,bet otrā tur cigareti,” dežurante mazliet pukojas.
Negaisa laikā dziedāt negribas
Necija mežus salīdzina ar pūkainu, zaļu villaini, kas izklāta visapkārt tornim. Tā esot tik vilinoša, ka dažkārt rodoties vēlēšanās tanī ielēkt. Pret mākoņiem gan viņa esot vienaldzīga, kad tie viegli aizslīd gar torņa logiem.
“Vasarā, kad citi dežuranti saka esot karsti un nogurdinoši augu dienu atrasties saulē, es nesūdzos, jo nelielās telpas logi ir atverami, arī starp dēļiem pietiekami daudz spraugu. Visi vēji izskrien tai cauri un aizsteidzas tālāk. Lielā vējā tornis nevis šūpojas, bet drebinās, tad gan nav patīkami. Baigi kļūst tad, kad tuvojas negaiss. Visapkārt zibeņo, torņa metāla jumts dārd. Tad jūtos kā putns ligzdā, kam dziedāt negribas,” Necija nodrebinās. Torni esot iecienījušas lapsenes un sirseņi, bet nekur citur nevarot dzirdēt tik skaisti dziedam lakstīgalas un citus putnus, kā te – augšā.
Izbauda sezonnieces statusu
Gandrīz katru vasaru, tiklīdz sākas ugunsdrošības novērošanas sezona, kādā no sešiem rajona torņiem meklē cilvēku dežuranta postenim.
“Kas man nekait. Saņemu pensiju, tāpēc šis darbs ir papildu ienākumu avots. Citādāk tiem, kam tā nav. Kurš cilvēks atteiksies no pastāvīga darba, lai sēdētu tornī, jo šis ir sezonas vai, pareizāk būtu sacīt, darāmais dažiem mēnešiem. Arī bezdarbnieka pabalstu nevar saņemt, jo nav nostrādāti deviņi mēneši,” Necija līdzjūtīgi rēķina.
Prot smieties par ikdienišķo
Necija vienmēr cenšas domāt par konkrētām lietām un pārāk sīki “nerakājas” pagātnes atmiņās vai neanalizē citu spriedumus, lai gan tam būtu laiks. “Man labāk patīk smieties, nevis apcerēt, ko esmu labāk vai sliktāk paveikusi. Ja neviens nav nodarījis pāri, kāpēc lai cilvēks nepriecātos? Daba mani tādu radījusi,” pāri mežiem izskan Necijas dzidrie smiekli. “Brīvajā laikā es dziedu Lizuma kultūras nama pensionāru ansamblī. Tagad netieku uz katru mēģinājumu, tāpēc pirms kādas uzstāšanās nebiju dziesmu apguvusi un iedziedājos tur, kur to nevajadzēja. Pārējie arī “pūta” man līdzi. Tiklīdz to atceros, nevaru vien beigt smieties,” atceras Necija, tik tikko atkal spēdama apvaldīt smieklus.
