59. Te nu mēs tagad dzīvosim, kur ik slieksnis viņas kāju mīts un dārzs glabā skolotājas stādīto: milzum daudz puķu, krūmu un koku. Mums te patīk.
59.
Te nu mēs tagad dzīvosim, kur ik slieksnis viņas kāju mīts un dārzs glabā skolotājas stādīto: milzum daudz puķu, krūmu un koku. Mums te patīk. Pārsaucam jauniegūto īpašumu par Mūsmājām, gan atceroties Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” mājas, gan cerot šīs pārvērst par savējām. Mūsu mājas dziesma uz visiem laikiem ir Raimonda Paula “Vēju stundā”. Bērni pa dienu, tāpat kā līdz šim, ir manu vecāku pajumtē. Visi kopā savās mājās mēs ierodamies tikai vakaros pēc darba.
Cik jauki! Klusums, miers mājās un slikts ceļš, pa kuru pirmajā gadā nav nemaz tik viegli iebraukt. Cilvēki bez palīdzības nepaliek, ir jau vēl arī feldšere, kas spējīga palīdzēt un lepojas ar to. Ārsts vakaros beidzot nav raustāmā lelle. Tomēr ne uz ilgu laiku. Drīz ievelk telefona kabeli, sāk labot ceļu, un nemiers atkal atnāk ne saukts, ne gaidīts. Pienākums liek kalpot, tāpat kā centrā dzīvojot, jo esam mediķi, kaut gan nekas cilvēcisks mums nav svešs. Tagad esam mājīpašnieki, un tas uz visu mūžu uzliek arī pienākumus. Katrā brīvā brīdī kaut kas ir pie mājas jāpadara un jāieliek ēkā arī sava dvēsele, jāiedzīvina lielajā maizes krāsnī savs mājas gariņš. Vienlaikus ir gan skumji, gan priecīgi. Rudens vēji ir tik bargi un griezīgi, it kā mūs gribētu iebiedēt, ka esam pārvērtējuši savus spēkus.
6. Simts procenti
pēc instrukcijām
Saka, ka pusi no zināšanām ārsts iemācās no saviem slimniekiem. Tā ir dzīves skola, otrā puse ir grāmatu gudrības, un zinu, ka ārstam jāmācās visu mūžu. Tāpat kā vienā upē nevar iekāpt divas reizes, arī medicīnas zinātne nav sastingusi. Nāk jaunas metodes, jauni ārstniecības līdzekļi un atziņas. Manā ikdienā jāatrod laiks arī izglītošanās darbam, jāapmeklē regulārās un obligātās rajona medicīnas darbinieku konferences. Te vecākie kolēģi, slimnīcas nodaļu vadītāji mūs skolo, analizē pārbaudēs atrastās kļūdas. Arvien pienāk jaunas instrukcijas no veselības aizsardzības ministrijas. Tās punktuāli jāaizpilda, un daudz kas arī tikai formāli jāatraksta. Jāplāno darbs pa nozarēm, sākot ar organizatorisko un beidzot ar sanitāro izglītību. Šaubos, vai kāds šos plānus vispār lasa. Biezos vākos krājas dokuments pie dokumenta, atskaite pie atskaites, un papīru plūsmai nav gala.
vimpelīšiem rokās. Blakus ir reālā dzīve, un tā tek pa ceļmalu. Vai tāpēc slimniekam labāk, ka skaitās pa simts procentiem dispanserizēts? Pie visa var pierast, arī es protu rakstīt “pareizas” atskaites – simts procenti pēc instrukcijām. Taču slimniekam gar visu šo papīru lietu nav nekādas daļas, viņš jūtas vai nu slims, vai ir vesels, un arī veselība ir relatīvs jēdziens. Nostrādājusi vēl dažus gadus laukos, jūtos šinī pelēcībā un drūmajā medicīnas ikdienā iestigusi līdz ausīm. Jau astoņus gadus esmu vilkusi kā Volgas strūdzinieki pazīstamajā gleznā savu medicīnas plostu. Vīrs braukā uz darbu rajonā, un es nolemju viņam piebiedroties. Man piedāvā rajona galvenā ārsta vietnieka amatu. Varbūt man tas pat glaimo? Vai es to spēšu? Kuram kareivim gan negribas būt ģenerālim? Manā vietā atnāk jauna daktere, un, kā zināms, jauna slota tīri slauka. Bērni ir paaugušies, katru brīdi klāt nav jāstāv. Pēc darba laiks piederēs man pašai un nebūs kā sunim izkārtu mēli jāskraida no rīta līdz vakaram. Gudru kolēģu vidū jutīšos kā cilvēks. Lēmumu aizbraukt pieņemu bez lielām pārdomām. Pats par sevi saprotams ir arī tas, ka man jāstājas partijā, jo bez tās neviens pa karjeras kāpnēm uz priekšu nevirzās. Rajonā gandrīz katram nodaļas vadītājam ir “maizes grāmatiņa”. Arī leiši savā zemē ar partijas palīdzību veic daudzas progresīvas reformas. Manām nacionālajām jūtām gan jaunais statuss kādu laiku traucē, gluži pēc sirdsapziņas tas nav, taču padarīts ir padarīts un nav vairs grozāms. Uzsāku citu dzīvi un ievēroju, ka līdz ar darbavietas maiņu mainās arī cieminieku, bijušo pacientu attieksme. Daži ļoti labi pazīstamie un pat draugi sejām uzvelk ledaino atturības grimasi, it kā es būtu kļuvusi svešiniece. Atpazīstu bijušos lišķus. Tikai skolotājs Pūpons atnāk uz manu jauno darbavietu ar neļķu pušķi. Arī tas nav maz. Līdz ar jauno darbu rodas arī pirmās kļūdas. Bez pieredzes metodiskā kabineta tikko “izceptais” vadītājs, ne degunu neapsildījis, sāk strādāt pa savam prātam. Pašā mana darba sākumā augstā Rīgas vadība nomaina rajona galveno ārstu. Pēc pienākumu apraksta man jāiepazīstina jaunā vadība ar darba pienākumiem, un tas man visai taktiski neizdodas, jo man, liekas, trūkst zināšanu par attiecīgās etiķetes ievērošanu. Ilgi šaubos, vai izveidosim saskanīgu rajona medicīnas vadības tandēmu, jo ir neiespējami izteikties par to, ko pats nezini. Arī dežūrārsta pienākumi man ir pasveši, un jūtos nedroši: alkohola ekspertīzes, smagu slimnieku no visa rajona apskates uzņemšanas nodaļā un atbildība par visu nodaļu slimnieku veselību nakts stundās. Atkal jūtos nedroši un sevi rāju: “Ej nu, kurpniek, atpakaļ pie savām liestēm!” Toties kontrolēt lauku medicīnas iestāžu darbu es protu un neesmu barga revidente. Degunu jaunajā darbā tikko apsildījusi un ielāgojusi savus pienākumus, pēc pusgada dodos uz kursiem Minskā. Te no visas Savienības māca man līdzīgos rajonu galveno ārstu vietniekus. Atkal atceros studiju laiku kopmītnes. Istabiņā esam trīs, atkal maz sadzīves ērtību, toties vairāk materiālo iespēju. Šoreiz tautībām lielu vērību nepievērš un kopā vienā istabā ievieto kursantes no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas. Atkal savstarpējā sarunu un mācību valoda ir krievu. Esam trīsdesmit kursanti, no tiem tikai piecas sievietes. Ko no tā var secināt? Tikai to, ka šis darbs nav sievietes prātam. Bet varbūt tieši otrādi: daudzi vīrieši šo amatu izvēlējušies tieši tā izdevīguma un algas dēļ? Ne jau visi ārsti ir tendēti uz ikdienas darba grūtībām. Ne velti saka, ka tas, kas neder par strādnieku, iet par priekšnieku. Minskas Ārstu kvalifikācijas celšanas institūts ir plašs, ērts un pat grezns, un nav kursantu pārpilns. Mūsu, veselības organizatoru, soļi skaļi atbalsojas pa visiem ēkas stāviem, un mācību plāni ļauj pietiekami atpūsties, kaut tikai būtu kur. Izvēle nav sevišķi liela: vairāki muzeji, cirks, veikali, kurus periodiski “pārķemmējam”, restorāni, operas un baleta teātris, kinoteātri, krievu dramatiskais teātris, filharmonija. Minska ir plašu ielu un laukumu pilsēta. Lai pētītu lielo rūpnīcu strādnieku medicīnisko apkalpošanu, mūs aizved uz slaveno Minskas traktoru rūpnīcu, tāpat papētām stāvokli slimnīcās un poliklīnikās no mūs interesējošās puses. Svinu atkalredzēšanos ar pilsētas lidostu, kur netīšām nokļuvu lidojumam nelabvēlīgā laika dēļ. Pirmais iespaids par pilsētu arī nemainās, mani te nekas nepiesaista, un laiks paiet relatīvā garlaicībā līdz kursu otrajai daļai, kad sākam ceļot pa Baltkrieviju, lai iepazītu veselības aizsardzības organizēšanu. Tā mēs tiekam Belovežas gāršā, Radzevilu pilī un līksmojamies, kā mūsu rangā pienākas. Izklaide sit augstu vilni. Restorānā baudām retas vīnu šķirnes, ēdam žāvētas desas no sumbru gaļas un citas delikateses, pie tam par baltu velti – acīmredzot par kursošanās naudu, dejojam un priecājamies. Esam dzirdējuši baumas, ka mūsu pasniedzējs esot īstens meitu ģēģeris un parasti ciklu noslēguma ceļojumos izvēloties sev dāmu. Mūsu kompānijas divas kursantes, tas bija redzams uzreiz, atkrita: Ņina jau no pirmās kursu nedēļas bija “aizņemta” un Valentīna bija no Jakutijas un, liekas, Georgam Fjodorovičam neimponēja. Savukārt Jūlija bija minskiete, un tas viņam nederēja. Vēlāk baidīties satikt uz ielas savu kursanti, ar kuru bijušas nenopietnas un īslaicīgas attiecības? Tā paliekam mēs divas: es un lietuviete Danuta. Kaut tikai viņa izredzētā nebūtu es! To pašu vēlas arī kolēģe. Jārīkojas! Nekavējoties jāatrod kāda izeja, savs, cits sirdskungs kā Ņinai, turklāt pa jokam un nenopietni. Ikdienas gaitās labāk pazīstu lietuvieti Edmundu, esam uz “tu”. Zinu par viņa ģimeni, aprunājamies par dzīvi. Vienīgā izeja ir viņš. Dejojot restorānā pēdējo deju, izskaidroju viņam iespējamo tālāko notikumu gaitu: “Ja man draudēs Georga Fjodoroviča “uzmanība”, glābt vari tikai tu. Dod man pusi gultas! Pārus viņš neaiztiks!” Edmunds ir īsts džentlmenis, un es viņam uzticos. Kad līksmošana beidzas un dodamies pie miera, sākas “spoku stunda”. Tiešām, veras mūsu istabas durvis, kur esam divas – es un Danuta. Kaut nu viņš nenāktu uz manu pusi! Kaut varētu no uzbāzīgā veča mierīgā ceļā izvairīties! Jārīkojas, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Ir pustumšs. Nācējs, noreibis no lietotā alkohola, ir nedrošu gaitu, tomēr redzu, ka tuvojas mani guļvietai. Saritinos segā un ieripoju pagultē. Viņš čabinās pa gultu, bet es izrāpoju ar segu uz muguras ārā no istabas. Pēc laiciņa izbēg arī Danute. Kurp doties? Protams, uz norunāto vietu pie Edmunda. Arī viņa istaba ir divvietīga. Draudzīgi sadalām gultas – man ar Danuti viena, vīriešiem otra. Tā kā no lielajām izpriecām esam pārguruši, iekrītam Radzevilu pils platajās gultās un tūliņ aizmiegam. Otrā rītā, kad veram acis, marta diena ir spoža un saule nekaunīgi ielūkojas pa aizkaru spraugu tagad jau četrvietīgajā guļamistabā. Savās segās satinušās pošamies uz savu istabu. Atrodam pasniedzēju uzvalkā un zābakos manā gultā. Vēlāk Georgs Fjodorovičs nemākulīgi un nevajadzīgi taisnojas par apmaldīšanos. Mēs savukārt savu prombūtni izskaidrojam ar romantisku izklaidi “zēnu istabās.” Lai domā šis vecais prauls, ko grib! Tālākajā ceļojuma daļā turamies visi četri vienas istabas iemītnieki kopā – kā draugi. Priekšā eksāmens, un pasniedzējs jātin ap pirkstu. Nu nepaveicās viņam šoreiz! Nebija īstā kompānija. Toties man kursi ir laba izklaide, pabiju vietās, kuras citādi nekad nebūtu redzējusi. Mācības, kas mijas ar izklaidi, ārstam ir kā medusmaize, tad es jūtos kā pilnvērtīgs cilvēks, nevis kaut kāda raustāma marionete, kura bērniem pat zupu vārījusi ar trim piegājieniem. 7. Atkalredzēšanās Esmu kā spārnos! Kopš institūta beigšanas pagājuši desmit gadi, un saņemu ielūgumu uz absolventu salidojumu. Jābrauc! Jāpamet visi darbi un jābrauc! Sarakstījusies esmu ar dažiem bijušajiem studiju biedriem, taču regulāri ar draudzeni Viku. Kā viņa tur, mūsu jaunības pilsētā dzīvo, kļuvusi par ļeņingradieti, apprecēdamās ar slavenā ģenerāļa Sviridova dēlu? Biju pat viņas kāzu lieciniece, un tik smalkā restorānā divpadsmitajā stāvā reibu ne tikai no augstuma, bet arī no satraukuma un izsmalcinātās publikas uzrunāšanas. Tiešām pagājuši jau tik daudzi gadi, un nu kā vāja spārniem traucos satikties. Senā brālība nav aizmirsusies, kopmītnē dalītie kumosi un dzīves neērtības mūsu draudzību ir sacementējuši. Kad pierastā maršruta vilciens atkal piestāj uz tā paša perona, kur toreiz, tieši pret vagona logu redzu Viku, viņas vīru Anatoliju un dēlēnu Dimu. Ģimenīte izskatās kā no kalendāra vāka izkāpusi – skaisti un vienoti. Apskāvieni, sveicināšanās! Sveika, skaistā Pēterpils! Aiz stacijas vārtiem mūs gaida ģenerāļa ģimenes “Volga”. Braucam! Atpazīstu visas jaukās un iemīļotās vietas; tāpat mirdz Kronštates tornis, Admiralitātes zelta kupols, Ziemas pils priekšā drūzmējas mākslu alkstošie ārzemnieki. Tos var atpazīt pa gabalu, tāpat kā mūsu laikos. Sveicina Ņevas prospekts. Anatolijs piestāj pie mūsu iecienītās kafejnīcas, ko saucām par varžu dīķi. Lielisks saldējums! Sēžam kā toreiz jaunībā, tikai galdiņš pilnāks. Izdzeram pa šampanieša malkam un runājam, runājam, jaucot kopā svarīgo ar mazsvarīgo, pārdzīvoto un izsāpēto. Jūtos kā cilvēks, kas spēj baudīt pasaulīgos priekus. Vēl sveicinu Vara jātnieku, apbraucam goda apli pils laukumā, izeju caur Triumfa arku, Vasaras dārza vārti ir plaši atvērti tāpat kā mūsu jaunībā. Arī laiks ir jauks. Marsa laukumā sāk ziedēt agrīnās pujenes, un Vika visu šo skaistumu bauda katru dienu. Te nu es rūgti maldos, jo viņa ir bērnu slimnīcas uzņemšanas nodaļas vadītāja un pilsētas skaistumu arī neesot baudījusi gadiem – darbs pa desmit stundām dienā un stresains kā katram pediatram. Viņa dzīvo pilsētas nomalē, jaunajā apbūves rajonā, kur ielas galā spīd meža zaļums un pilsētas centrs pusotras stundas brauciena attālumā, tāpēc kultūras dzīves baudīšana esot tik reta, ka gandrīz piemirsusies. Vikas dzīvoklis ir tik gaumīgs un grezns, ka es par kaut ko tādu pat nesapņoju. Četrus gadus Anatolijs par armijas ārstu dienējis Vācijā, un te nu ir tā sapelnītā valūta, pārvērsta ērtībās un greznībā. Ja tā var pašapliecināties, tad mērķis attaisnojis līdzekļus. Pēc pusdienām mājās atkal stāstām par dzīvi, darbu, ģimeni, un katrai no mums ir iespēja likt uz galda visu, kas dvēselē sakrājies, vai noklusēt to, par ko nav vērts runāt. Vakara pasēdēšana ievelkas, jo atbrauc Žeņa, mazā mūsu istabiņas Žeņa no Kaļiņingradas. Atkal iedzeram uz satikšanos nākamo šampanieti, un bez bremzēm veras mūsu sirdis. Žeņa ir iecirkņa pediatre. “Ja es nebūtu atbraukusi uz šo salidojumu, no pārpūles es būtu jau mirusi.” Žeņa nedaudz pārspīlēti stāsta par savu darbu. Nevienai no mums nav bijusi viegla dzīve. Tikai es esmu pediatriju nodevusi un iesēdusies mīkstajā administratora krēslā, ar kuru patiesībā nemaz neesmu apmierināta. Kad otrā dienā pienāk lielā tikšanās stunda, no individuālās svinēšanas esam nogurušas. Varbūt arī Vikas dzīvoklī jutāmies tā, kā nejutīsimies pūlī. Vecajā adresē Lietuvas ielā 2 lielajā auditorijā atkal sasēžamies savās iemīļotajās vietās. No latviešiem ieradušies tikai pieci, toreiz, pirms desmit gadiem sauktie nacionālie kadri. Nekādu īpašo tikšanās sirsnību nejūtu. Visapkārt skan atkalredzēšanās saucieni. Mana mācību grupa saglabā kopējo statistikas rādītāju – tikai puse, tikai pieci. Savienība ir liela, un ne jau visus sasnieguši aicinājuma vēstījumi. Anatolijs, mūsu “kaulu zāģētājs”, ir tipisks bērnu ārsts kādā Krievijas vidienes pilsētā, tātad viņš mīl bērnus. Pašam esot veseli trīs. Rita kļuvusi par medicīnas skolas direktori, ļeņingradiete Nataša arī bērnu poliklīnikas “iecirkņa sunītis”, Koļa – bērnu ķirurgs Kostromā – liekas tikpat iedomīgs kā tajos senajos gados. Ko dod uzzināt, kas ir kas, jo tā ir tikai tukša formalitāte un zinām, ka viens otru droši vien nesatiksim vairs nekad. Ja nu kāds kādā bija iemīlējies, varbūt tad šāda tikšanās ir gaišāka. Mans grupas pielūdzējs nav ieradies, esot nodzēries, un tā ir tikai viņa problēma. Cik labi, ka neatsaucos viņa vēlmēm! Katrs varam sabojāt tikai savu dzīvi un tad dzīvot sabojāto. Par arāba bijušo sievu Ļudu neviens nezina. Tā cerēju viņu ieraudzīt. Kā ūdenī iekritusi, taču jācer, ka Bagdādes debesīs viņa neraugās. Oficiālās runas ir neoriģinālas un garlaicīgas, vismaz man nekā interesanta – ne spožuma, ne posta. Tikai pediatre Rima ir atklāta un attēlo visu mūsu pediatrijas stāvokli, statistikas sagrozīšanu, papīru plūdus. Skan pārmetumi, ka institūts nav daudz ko iemācījis no dzīvē vajadzīgā. “Iecirkņa pediatram ir jādzimst no jauna un pašam sevi jādzemdē sāpēs, asarās un izmisumā. Izejot dzīvē, mēs bijām kā neiznēsāti, bez laika dzimušie un pēc desmit gadiem neesam sapratuši, vai pediatrija ir cienījama medicīnas nozare.” Šīs runas dēļ vien bija vērts braukt tālo ceļu. Aplausu visvairāk Rimai, jo viņai ir īstena bērnu ārsta sirds. Pasākuma beigās viens tagadējais students aicina nodziedāt mūsu un arī pašreizējo institūta himnu: Par dzīvi tu atbildi vienmēr, Un ceļš tas viegls ne gluds, Tik turies, dakter, lai dūša stingra, Lai netrīc roka, kad notrīc sirds! Es himnu vairs no galvas neatceros, laikam nebiju labi iemācījusies. Ieklausos blakusstāvošajos dziedātājos. Tā ir, kā skan dziesmas vārdos: “Ja izvēlē neesam vīlušies un dzīvību sargājam plaukstās, tad nemiera daudz un atpūta reizēm, jo uzvarēt nāvi mums lemts.” Skaisti vārdi – patosa pilni saukļi, un aiz tiem dzīve tāda, kāda tā ir. Katrs savas laimes kalējs. Pēc oficiālās daļas seko vakars restorānā. Tosti, ēšana, dzeršana, dejas. Mani dejot lūdz grupas kolēģi, vīrieši, kā to prasa pieklājība, un pāris agrākie paziņas, kas mani atpazinuši. Dejā nekad neesmu bijusi droša, pamīcāmies, pasoļojam mūzikas ritmā, pārmijam kādu vārdu par bijušo. Nav ne skumji, ne priecīgi. Agrā rīta stundā Vikas vīrs savā siltajā mašīnā atkal pavadā mūs – Žeņu, mani un savu kundzi – pa balto nakšu pilsētu. Skatāmies, kā paceļ tiltu un aizpeld lielajā jūras ceļā vairāki kuģi. Skaisti! Balto nakšu gaisma mūs pavadīs arī turpmāk atmiņās. Aizbraucam līdz kopmītnei. Nekādu emociju. Mūsu istabas logi ir tumši. Neticami, ka te pagāja manas dzīves seši – tomēr labākie – gadi. Ardievu, Pēterpils! Dzīvo bez mums tālāk, tev tagad citi bērni, citi studenti te rod mājvietu, tāpat kā savā laikā mēs. Šī atkalredzēšanās man ir ar skumju piegaršu. Tā atsveicinos no jaunības uz visiem laikiem. 8. Dzīvei melnraksta nav Strādājot un gādājot par ģimenes labklājību, neesam paspējuši pamanīt, ka vecākā meita, pabeigusi vidusskolu, bez īpašas uzmundrināšanas iestājas Rīgas Medicīnas institūtā. Ja viņa, redzēdama mūsu dzīvi, izvēlas to pašu akmeņaino ceļu, tad varbūt esam bijuši arī labs paraugs. Zināmā mērā tas pat glaimo! Patstāvīgi augušie bērni vienmēr pratuši par sevi pastāvēt un dzīves ceļu izvēlas paši. Atceros savus jaunības gadus un secinu, ka meitas ceļš būs vieglāks: ne viņa skubināma, ne balstāma. Liela un patstāvīga. Cik nemanāmi aizsteidzies laiks! Jaunākā “peciņa” arī ar savu raksturu, desmit gadu vecumā tas ir jau izveidojies un nekādai lielai koriģēšanai vairs nepadodas. Viņas īstā audzinātāja ir vecāmāte. Tur visa mīlestība un pieķeršanās. Mēs paliekam, kā dzīvē arī gadās, tikai svētdienas vecāki, kurus redz aizskrienam un nesatiek atgriežoties. Ir tikai tā dzīve un tā diena, kuru dzīvojam, un sabojātās dzīves lappuses ne pārrakstīt, ne izlabot. Dzīvei melnraksta nav, un papīru žurka arī no manis neiznāk. Ne es tur, centrālajā slimnīcā, neaizvietojama, ne man šis darbs rada gandarījumu. Tas, kas pa gabalu vilināja ar savu šķietamo spīdumu, izrādījās kā nespodri jūras zvirgzdi. Arī daktere, kas divus gadus atpakaļ sāka savu karjeru manā vietā, vēlas augstāku lidojumu. Atkal kā spēlē – divi par maz, trīs par daudz – samaināmies vietām. Kurpnieks ir atgriezies pie savām liestēm. Neesmu vairs nekāda zaļā un jaunā dakterīte, esmu ieguvusi arī terapeita pirmo kategoriju un laukos tas skaitās daudz. Ir labākas kvalitātes zināšanas un “stipri papīri”. Lauku māja arī, uz visu dienu pamesta, gana skumusi. Nedarītie darbi, aizaugušās puķu dobes un dārzs. Kur palikuši solījumi par mājas labiekārtošanu? Liekas, ēka mums pārmet: “Ko sapņojāt, ja gribat dzīvot kā gājputni, kas te redz tikai ligzdas vietu un guļamo dīvānu?” Atgriezusies atpakaļ, uz profesionālo dzīvi skatos no cita redzesleņķa. Lai visu paspētu, ir jākāpina ātrums, un to izdarīt var, tikai pašai ķeroties pie automašīnas stūres. Man to vajag, un es to varēšu! Esmu gatava atkal šī mērķa dēļ upurēt savas un ģimenes ērtības. Man nepatīk būt atkarīgai no šoferu pārākuma apziņas, kad, blakus sēžot, jādomā: “Kāda es esmu niecība, visur vedama un neko no tehnikas nejēdzu.” Par grūtībām, kas piemeklē katru šoferi, tātad arī mani, es vēl nedomāju. Nāks laiks, nāks padoms. Līdz šim pie automašīnas stūres neesmu sēdējusi, jo nekādu pašmācību neatzīstu. Tikai autoskolas instruktors ir mana autoritāte, pie kura mācīšos. Reizē ar mani uz šoferu skolu braukās arī sanitārīte Grietiņa, cienījama savas mājas un slimnīcas darbu strādniece. Viņai ir “Zaporožecs” un braukt mācēšana ir tikpat nepieciešama kā man, jo ko līdz mašīna, ja tā sarūsēs garāžā. Grietiņas enerģija un centība ir patiesi apskaužama, un daudz ko no viņas uzņēmības var mācīties. Autoskolas pasniedzējs un arī viens no braukšanas prakses mācības instruktoriem mūsu trīsdesmit cilvēku grupai ir Vilītis, vīrs spēka gados, joku plēsējs un humora cienītājs. Taču atlaides netiek dotas ne amatiem, ne dzimumiem, ne vecumiem. Visi kā Dieva priekšā esam vienlīdzīgi. Kursu programma pamazām virzās uz priekšu, un pienāk laiks arī pirmās medicīnas palīdzības mācīšanai. Kaut kāda iemesla dēļ pieredzējušie dakteri ir aizņemti vai arī negrib “ķēpāties” ar šoferīšu apmācīšanu un Vilītis uzrunā mani. Piekrītu gan, taču vispirms jāapgūst paredzētā programma pēc literatūras pašai. Par laimi, atrodu grāmatu, kur viss ir pateikts un skaidrs kā uz delnas. Par “stundām” man, protams, maksā algu, un te nu man jāatzīst, ka citus pamācīt es spēju bez kautrības un bailēm. Vai tas dzīvē maniem grupas biedriem derēs? Lai Dievs žēlīgs piedzīvot autoavārijas! Esmu pie tām stāvējusi klāt, un nekādi vieglie miesas bojājumi, braucamrīkiem saduroties, nenotiek. Pieminu vairākus konkrētus piemērus no savas prakses, un tas ir iedarbīgi gan emocionāli, gan praktiski. Atceros autoavāriju netālu no Mūsmājām, kokiem apauguša ceļa līkumā, kad smagā mašīna, kuras kabīnē brauca trīs cilvēki, ietriecās kokā, un divi jaunieši turpat arī palika. Šoferis bija lauzis tikai roku un pārdzīvoja psiholoģisku šoku. Te es pirmo reizi savā praksē redzēju gar ceļmalu izsmērētas cietušās smadzenes, viņas drauga noasiņošanu, respektīvi, aizrīšanos un noslīkšanu savās asinīs. Ko palīdzēt uz ceļa bez aparātiem? Pie katra līkuma jau nestāv glābējkomanda, ne arī pārgalvīgie braucēji lieto bremzes. Tie atkal bija man pazīstami cilvēki. Arī šoferim, kas redz satiksmes negadījumu vai, nedod Dievs, pats ir vainīgs, jāatrod morālais spēks pieiet cietušajiem, neaizmukt no notikuma vietas, tā nesarežģot savu dzīvi. Šī gatavība atbildēt ir ne tik viegli apgūstama. Ja es būtu iemācījusi nākamajiem šoferiem pieiet pie avārijā cietušajiem, arī tas būtu pietiekami, kaut psiholoģiski ļoti grūti. Palīdzības sniegšana jau ir otrkārt! Kad pienāk kursu nobeigums un nokārtots teorētiskais satiksmes noteikumu eksāmens, sākas praktisko braukšanas iemaņu pārbaude. Ir decembra beigas, slidenas pilsētas ielas, un man uznāk īsts “lampu drudzis”. Es neesmu droša braucēja, bet Grietiņas dēļ, kura pakļauta vēl lielākam stresam, ir jātēlo pašpārliecināta un drosmīga stūrētāja. Kā par nelaimi, eksāmenā jāved uz aizmugures sēdekļa milicis. Šis fakts jau pats par sevi iedzen dūšu papēžos. Trīcošām rokām iesēdusies mācību “Žigulī” pieķeros mašīnas stūrei. Piesprādzējos, noregulēju sānskata spogulīti, iemetu skatienu aizmugures spogulī, ielieku ātruma pārslēdzēju neitrālā stāvoklī, iedarbinu motoru un atlaižu rokas bremzi. “Uz priekšu!” komandē instruktors. Ieslēdzu kreiso pagriezienu, ielieku pirmajā ātrumā, paskatos, vai kāds neapdzen. Ceļš brīvs! Sāku kustēties! Otrais ātrums! Trešais! Priekšā iela tukša, pa ledaino ceļu brauktgribētāju šodien ir maz. “Brauksim pa kreisi!” tā instruktors. “Tur ir zīme, ka iebraukt aizliegts.” “Tad krustojumā apgriezīsimies braukšanai pretējā virzienā!” mani komandē. Krustojums ir riebīgs, ar kāpumu un sekojošu kritumu. Te esmu vaiga sviedros cīnījusies, lai izdotos tā, ka gāze atbilstu vajadzīgajiem motora apgriezieniem. Šoreiz tas izdodas apmierinoši. Vēl liek atpakaļgaitā iebraukt kādā sētā. Uz pārejas palaižu gājējus. Stāvu pie dzelzceļa pārbrauktuves “šlagbauma”. Kad aizbrauc lokomotīve, sliedes dimdinot, un paceļ barjeru, paskatos, kā mācīts, vai vēl kas netuvojas. Braucam tālāk. Reizēm jūtu, ka gāzēju par daudz un nevietā. Milicis sēž aizmugurē kā ūdeni mutē ieņēmis. Šaubos, vai viņš seko, kā braucu. Vai vispār pilsētiņā ir kāda braukšanai grūta vieta? Nav jau galvaspilsēta. Mēs esam lauku braucēji, kas diezin vai Rīgu tik ātri redzēs. Kad apstājamies pie autoskolas barakas, izdaru visu, kā mācīts un visbeidzot novelku rokas bremzi. Ceru, ka braukšanas eksāmenu esmu nolikusi. “Paldies! Nākamais!” Nākamā ir Grietiņa. Aizbrauc pārliecinoši un mierīgi. Turu īkšķi. Viņa ir par mani vismaz desmit gadus vecāka, nopietnāk mācījusies arī visus galvas gabalus, kas jāzina šoferim kā automātam. Viņai izdosies, Dievs arī palīdzēs. Viņa ir ticīgs cilvēks, kas šinīs laikos ir reta parādība. Grietiņa pēc noteiktā laika atbrauc “Žigulīti” smaidīdama. Kārtībā! Daži arī izkrīt, un tie ir jaunākie un nenopietnākie zēni, kas arī dzīvē biežāk pārkāpj noteikumus un cieš auto negadījumos. Pēc nedēļas saņemam šofera tiesības, un man ir jau četrdesmit, bet priekšā vēl daudzi darba gadi nu jau pie automašīnas stūres. Reizēm domāju, vai labāk bija, kad mani vadāja šoferis, vai tagad, kad viss pašas rokās. Atbildi tā arī nezinu: slikti tā un slikti šādi. Katrā ziņā mans sargeņģelis nav novērsis no manis kā šoferīša savu skatienu. Priekšā ir gāzušies arī koki un mašīna kopā ar mani palikusi neskarta. Vai tā nav laime? Uz šo sargeņģeli paļaujos arī turpmāk. 9.Pēc kara visi gudri Tautā slimību izpratne ir visai oriģināla, sevišķi tas attiecas uz gara slimībām. Pat medicīnas personālu, kas retāk saskaras ar šā kontingenta slimniekiem, moka neizpratne. Kāpēc slimniece pati ar sevi sarunājas, visu dienu bez pārtraukuma pārkārto savas nedaudzās lietas, nevar atrast pazudušo, ieklausās kādās citiem nedzirdamās iekšējās vai no āra nākošās balsīs un visbeidzot pat palien zem gultas. Labi, ja protam kaut nedaudz palīdzēt un izprast organismā notiekošo. Daudz ko iemāca pati dzīve. Ar pirmajiem darba gadiem pienākas saskarties ar alkohola delīrija slimniekiem. Ja dzeršanas stāžs liels, smadzenes vairs nepacieš nepārtraukto indes iedarbību, deformējas uztvere, un reālā dzīve pazūd, sākas halucinācijas. Alkoholiķis redz un jūt to, kā patiesībā nav. Sēž tāds nelaimes putns pie galda un cīnās ar tārpiem, kas uzbrūk bariem. Reizēm kādu objektu sit ar knipi, slauka ar roku, rauj nost no sava ķermeņa, un nesaki, dakter, ka šo tārpu nav. Vienalga neticēs. Var tikai izteikt izbrīnu: “Ak tā!” Alkoholiķis ātri sadusmojas, un uzgāzt ārstam galdu uz galvas ir tīrais nieks. Veselas mocības ģimenei daudzu gadu garumā ir ar Nikolaju. Greizsirdības murgi par sievas neuzticību, un pat redz sāncensi, izkāpjot pa logu, kaut patiesībā vējā lokās tikai zari. Nelīdz nekādi argumenti. Greizsirdīgais savos murgos ir spējīgs pat uz slepkavību. Sakāpinātās emocijas un vīrišķības funkciju traucējumi izzūd, tikai ārstējot pamatslimību. Nikolajs to neatzīst un dauza sievu, kamēr tā tiešām aiziet ar citu vīrieti tālu projām, bet pats delīriķis noslīkst grāvī, kur ūdens tikai līdz ceļiem. Smagi un īpatnēji halucinēja arī Marija. Sievietes emocionālā pasaule ir bagātāka, tāpēc arī rēgi ir krāšņāki un izsmalcinātāki. Pēc dabas Marija ir strādīga, laba un kārtīga saimniece. Atzīstas, ka dzer vismaz piecpadsmit gadus un smagi “plosto” ik divus mēnešus, pēc kuriem arī redz mazus rūķu vīriņus, kas visur viņu sagaida, ņirdzīgi smejas un aprunā. Viņa saprot, ka tās nav reālas būtnes, sit ar slotu, lej virsū ūdeni, bet šie atkal klāt. Ārstēšanai netic, jo vairākas reizes ir to nesekmīgi mēģinājusi. Kājas pašas vienalga aiznesot pēc alkohola trauka. Dzer arī vīrs, paaugsies dēls, arī tas diezin vai būs atturībnieks. Skatos un šausminos, kā daudzas ģimenes nodzeras, un nav motivācijas to pārtraukt. Kad esmu aci pret aci ar gara slimnieku, reizēm kļūst baisi, jo agresivitāte nav reta parādība, un pat nomierinošu injekciju tāds neļauj izdarīt. Ko tu stipram padarīsi? Nāk talkā veco psihiatru ieteiktā metode, ko mums rādīja studiju laikā Skvorcova – Stepanova klīnikā. Neuzkrītoši viens sanitārs pietuvojas “trakajam” pie labā sāna, ar sedziņu vai kādu drēbju gabalu rokā. Otrs iet nedaudz no muguras un sāpīgi, spēcīgi iesit pa paceli. Slimais parasti krīt uz ceļiem. Vienlaikus jāuzmet sega vai cita drēbe uz galvas, apņemot arī rokas. Šinī brīdī var mēģināt iešpricēt arī zāles, kas nomierina. Dažas reizes vairāk vai mazāk sekmīgi tā esam rīkojušies. Drošāk, ja viens palīgs ir spēcīgs milicis ar savām papildu metodēm. Arī trako kreklu, kas ir īpaši pašūts ar metriem garām piedurknēm, ar kurām fiksē rokas pie ķermeņa, lietojam. Tādas manipulācijas ir ļoti nepatīkamas, jo mēs neesam nekādi sadisti. Pēdējā laikā ir arī medikamenti, kas dod dziļu miegu, kurā arī var fiksēt gara slimnieku. Parasti šādus slimniekus ātrā palīdzība aizved uz psihiatrijas slimnīcu, kā sakām, aiz lielā meža. Nepatīkams un satraucošs darbs ir arī ar epilepsijas slimniekiem, kad raustīšanās krampjos var būt bīstama dzīvībai. Bērniem krampji rodas arī augstas temperatūras laikā. Kad naktī atskan telefona zvans un māte izmisumā sauc klausulē: “Dakter, ātrāk brauciet, Jānītis mirst!”, pat kārtīgi nesaģērbusies, braucu drebošu sirdi. Par laimi, tas ir parasts gadījums: divgadīgajam bērnam temperatūra virs četrdesmit grādiem un krampji ir noņemami ar injekciju. Viss nokārtojas, un varam atviegloti uzelpot, ātro medicīnas palīdzību gaidot.
Saku sev: “Brauc nu, dakter, mājā un liecies uz auss. Jānītis nemirst.” Mājās kabatā atrodu desmit rubļu naudas zīmi – tā vecāki vērtē manu naktsdarbu. Ne par katru nakts izsaukumu tieku apbalvota. Esmu pētījusi, kā notiek šādas “naudas šķiņķošanas”. Visbiežāk naudu ieliek konfekšu kastītē vai šokolādes tāfelē. Ar šokolādēm gadījušies arī kuriozi, kad kastīte tiek dota tālāk radiem vai draugiem uz jubilejām ar visu naudu. Ēdam dāvātās konfektes savā darba kolektīvā, jo ne jau nu mans nopelns vien ir slimnieka izārstēšanās. Arī kafijas sagāde ir mana prioritāte – lielāka alga, lielāki izdevumi. Lauku tortes, saldas, treknas un skaisti garnētas arī ēdam kopā. Tā ir astoņdesmitajos gados, kad mūsu pacienti ir arī pārtikuši cilvēki. Ēšana un tādējāda relaksācija ir brīnišķīga atslodze darbu starplaikā, kamēr ciemā briest atkal jauni nepatīkami un mazāk nepatīkami notikumi. Pat zirgs pirms smaga darba saņem auzu zebenieku kaklā. Arī mediķu humori un parupjie joki pieder pie darba ikdienas, jo kaut kur taču negatīvās emocijas ir jāremdē. Arī ģimenes locekļi bieži ir zibensnovedēji. Savukārt asaras atvieglina vēl labāk. Kad pilna sirds un atveras asaru slūžas, pašam sevis kļūst tik žēl, ka citi žēlotāji var nebūt. Ar katru nodzīvotu gadu saprotu, ka katrs mediķis ir tikai cilvēks, kam būtu jāpietaupa arī sava veselība. Uz otra nelaimi izstiepies, uz savu saraujies – tas jau ir zināms. Pēc kara visi gudri, un varētu tikai vēlēties, lai pacienti mēģinātu piedot arī mediķu neveiksmes, jo nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Nu jau varu uz abu roku pirkstiem saskatīt savus nelabvēļus, pret kuriem netīšām esmu bijusi vainīga. Ja nelabvēlis ir tikai iedomu slimnieks, kas jau daudzus ārstus tiranizējis, neuztraucos, tam nekur neviens nav labs. Tomēr bijuši arī ar mūsu vainu saistīti negadījumi. “Modē” pie kāju asinsvadu sklerozes un draudošas kāju gangrēnas jeb audu atmiršanas ir intraarteriālas injekcijas ar stipri iedarbīgām vielām. Manipulācija ir iespaidīga, tehniski nav grūta, un iemaņas viegli apgūstamas. Pareizi atrodot ciskas artēriju lielā venozā šļirce šūpojas pulsa ritmā. Kad ar drošu dūrienu iekļūts artērijā, šļircē ar strūklu ieplūst gaiši sārtas asinis. Laižot zāles asinsvadā, slimnieks izjūt karstuma sajūtu kājā un vēlāk visā ķermenī. Kur karstumu kājā nejūt, tur ir izteikts asinsvadu bojājums. Ir likums, ka šī vieta, kur bijis dūriens, vismaz uz piecām minūtēm spēcīgi jānospiež ar vates tamponu, jo asinsvadu sieniņai dūriena vietā jāslēdzas un vēlāk jāsadzīst. Šo procedūru pienākas veikt ārstam, vislabāk ķirurgam. Taču dzīvē gadās citādi. Roku piešāvuši feldšeri un medicīnas māsas to nedara sliktāk. Dūrējam patīk apliecināt savu prasmi. Arī pie mums tā notiek, un klāt arī traģisks iznākums. Andrejam dažas nedēļas pēc injekciju kursa nobeiguma izveidojas aneirisma, kas plīst, un arī lielajā slimnīcā viņš nav glābjams. Vainīgi vairāki apstākļi, bet visvairāk piederīgie vaino mūs un pamatoti. Labāk bija neķerties pie šīs manipulācijas. Kājas amputācija nebūtu mūsu problēma. Neveiksmi nespēju nopurināt kā zoss ūdeni. Bet cik ilgi, galvu saķēris, sēdēsi? Rājiens saņemts, un turpmāk neko tādu nedarīsim. Gadiem ejot, kļūstu vēl bailīgāka un nekaunoties lūdzu speciālistus ar savu prasmi daudzos gadījumos. Arī patiesību, ka visiem mīļš nebūsi, pieņemu ar samierināšanos. 10. Ak, dvēsele, tu proti arī sāpēt! Kad pašas dvēsele sāp, tad saprotu, ka esmu tāds pat dzīvs cilvēks kā citi, un manī rodas tāda kā apmierinājuma sajūta: “Es arī zinu, kas ir dvēseles sāpes!” Tās manī iemājo, zaudējot cilvēkus, kas man kaut ko ir nozīmējuši. Kā ārstu, mani vienlaikus māc arī pašpārmetumi, ka neesmu spējusi vēl kādu brīdi just plaukstā dzīvā cilvēka pulsu. Taču nekas nav bezgalīgs, mūžība mums mirstīgajiem nepieder. Tikai smilšu pulkstenis, laikā apgriežot par simt astoņdesmit grādiem, var uzturēt smilšu tecējumu. Cilvēks ir būvēts tā, ka bezgalīgi elpināt un uzturēt sirdsdarbību vēl neko nenozīmē. Dzīvs cilvēks nav tas, kas elpo un kuram pukst sirds, bet tas, kas spēj domāt un just, tas, kam strādā smadzenes, šis dzīvības centrs. Tomēr esmu piedzīvojusi arī notikumus, kad liekas, cerību nav, taču notiek arī brīnums, un dzīvība atgriežas. Parasti tā notiek ar jauniem cilvēkiem, kur vēl katra organisma šūna ir jaunības enerģijas un spēka pilna. Motociklisti, šie ātrumu karaļi, traucoties pa dzīvi reizēm smagi atsitas pret šķēršļiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kad ceļu satiksmes negadījums notika ar mūsu ciema Intu, ātrumā atsitoties pret akmeņu krāvumu, vēroju šo cīņu reanimācijas nodaļā, kur tikai aparāti uzturēja dzīvību. Vecākiem uz maiņām atļauj dežurēt pie dēla. Viņi jau prot daudzas palīgprocedūras. Kā braucu uz centrālo slimnīcu, tā ieeju paraudzīties gan aiz ziņkārības, gan gluži cilvēciskas līdzjūtības. Uzskatu arī par savu pienākumu sekot savu pacientu stāvoklim slimnīcās. Tā pavēl mana sirds. Ilgu laiku Intam nav nekādu smadzeņu mošanās pazīmju. Tēvs stoiciskā mierā atsūc no bronhiem krēpas, baro caur zondi dēlu, masē kājas, rokas un uzmundrina gan sevi, gan aprūpējamo. “Saņemies! Atgriezies, dēls! Ārā vasara, tevi gaida dzīve!” Redzu, kā cerības mijas ar nojausmām par iespējamo bēdīgo iznākumu. Kad tēvu nomaina māte, emocijas ir vēl maigākas. Viņa glāsta zēna vaigus, un varbūt tas arī palīdz. Kādu dienu, kad jau trīs nedēļas aizritējušas un apdzijuši kaulu lūzumi, ar jaunu ādiņu apvilkušies nobrāzumi, noraustās Inta acu plakstiņi, locekļos parādās muskuļu trīcēšanas kustības. Notiek kaut kas labs. Saskrien personāls un apstiprina, ka šīs pazīmes ir cerīgas. Iet stundas, un atdzīvošanās process turpinās. Sasistās smadzenes ir pamodušās. Pabijis kādā citā pasaulē, Ints nāk pie samaņas. Kaut priekšā ilgstoša ārstēšanās, viņš ir atgriezies. Vecāku mīlestība un ārstu gudrība svin uzvaru. Arī es tur biju un šo cīņu redzēju. Lietainā diena pielīst varavīksnes krāsās. Kaut būtu vairāk priecīgu notikumu, taču dzīve ar tiem ārstu nelutina un ik pa brīdim pasviež kādu traģisku gadījumu, laikam , lai nezaudējam modrību. Kad valda emocijas, mana sirds joprojām notrīs kā zaķa ļipa. Nespēju pierast, ka stress ir tepat, tuvumā, līdzko atslābinos, tas atkal klāt. Vēlā rudenī, kad diena atkal raujas un vakars stiepjas garumā, spalgi noskan telefonā: “Afganistānā bojā gājis jūsu ciema karavīrs, tāds un tāds, seko vārds un uzvārds. Kopā ar mūsu pārstāvi un ciema padomes priekšsēdētāju jums jābrauc šo ziņu aiznest vecākiem. Pēc pusstundas gaidiet.”
Monologs beidzas, un es ne vārda pretī neesmu pateikusi. Man gar karu Afganistānā nav nekādas daļas. No mūsu ciema tur aizsūtīja četrus brašākos dēlus, nu palikuši dzīvi trīs. Varbūt vairs dzīvs nav neviens? Drīz ar apvidus mašīnu kopā ar priekšsēdētāju atbrauc vīrs ar spožām pogām no kara komisariāta. Lai runā viņš! Bēdu mājā durvis vaļā, kuras plītī uguns, dūmu sūrumu izplata no kurtuves izkritušas ogles. Ja durvis vaļā, tad saimnieki droši vien vakara darbos. Tā arī ir. Drīz teciņus atskrien māte, pilnu piena slauceni rokās. Skatās vaicājoši mūsu triju sejās. “Kas ir noticis?” māte kā bez balss čukst. Laikam jau kāda ļauna priekšnojauta viņai ir, uzskatot armijas pārstāvi. “Kas?” viņa vēlreiz vaicā.
Es klusēju, jo tā esmu nolēmusi. Lai runā militārais vīrs. Arī viņš nesteidzas runāt. Izņem no somas un izsaiņo avīzē ietītu pelēcīgi baltu vafeļu dvielīti, zobu birstīti, pusizlietoto zobu pastas tūbiņu, mazu ķemmīti un kādu apdriskājušos aploksnīti: “Jūsu dēla personiskās lietas. Izpildot dienesta pienākumus, jūsu dēls kritis.” Armijnieks runā krieviski, jo citādi laikam neprot. Runā kaut ko par varonību. Tankete ar karavīriem uzbraukusi uz mīnas. Māte, liekas, uzreiz neaptver teikto, stāv kā stabs, piena spainīti rokās, tad atslābst, saļimst uz malkas cērtamā bluķīša pie plīts mutes un seko vaidi, kliedzieni. Es klusēju un arī ciema priekšsēdētājs nav teicis ne vārda. Ko te teikt? Mēs te esam kā liecinieki. Armijnieks vēl saka, ka bēres rīkos bruņotie spēki, visu darīs viņi. Zārks pienākšot rīt. “Kur pienāks?” māte prasa. “Kara komisariātā,” atbild kapteinis, “cinka zārkā. Mēs atvedīsim uz bēru dienu, ciema priekšnieks informēs.”
“Cik stulbi viņš runā! Vai pirmo reizi nes sēru vēsti vecākiem?” domāju. Laikam arī pats sapratis, ka šī bēdīgā misija nav diezin ko veiksmīga, vēršas pie manis: “Ceru, ka jūs te vēl paliksiet, varbūt kādu nomierinošu injekciju…” un atsveicinās ar galvas mājienu. Vēl labu laiku nedzirdu ierūcamies mašīnu. Plītī zvēro uguns kūriens… Nerunājam neko, vārdi te ir pārāk sīki. Beidzot māte nomet uz grīdas kūts halātu, galvas lakatu un iet istabā, dēla personīgās lietas rokās sažņaugusi. Uzdegtā elektriskās spuldzes gaisma liekas nežēlīgi spilgta.
Beidzot uzprasos: “Kur tad citi mājinieki?” “Vēl kūtī.” Viņi nenāk, kā gribēdami kādas minūtes līdz rūgtajam biķerim aiztaupīt. Beidzot veras durvis. Uzmetusi skatu ienācējiem, redzu pēc acīm, sejām, tēva sadugušā auguma, ka viņi visu zina. Tāpēc jau “kara kunga” mašīna aizbrauca pēc laba brīža. Viņš ir informējis… “Nu tu esi vecākiem vienīgais, sargā viņus!” nosaka ciema priekšsēdētājs. “Es zināju, ka viņš nepārnāks, es nojautu… Nu nav uz ko cerēt, viss ir skaidrs,” monotoni runā brālis. Tēvs nesaka nevienu vārdu. Piesolu kādas nomierinošas zāles, bet viņi atsakās, iztikšot bez medikamentiem. Braucot mājās, domāju, kāpēc, tūkstošiem kilometru tālu vestas, šīs “personiskās lietas” ir kā kāds dārgums? Bet varbūt mātei tas arī ir dārgums? Pēc dažām dienām no kultūras nama izvada Afganistānas varoni. “Cinka zārkā varbūt nemaz nav mūsu zēna, un arī jaunā, spožā cepure uz zārka vāka pavisam nav valkāta,” tā māte. Sanākušie pavadītāji klausās svešajā runātājā. Armijas formās tērptie zēni ik pa brīdim mainās godasardzē. Stāvu tālāk projām no zārka. Kabatā turu šļirci un zāles, ja mātei kļūs slikti. Viņai ir augsts asinsspiediens un vāja sirds. Bēru scenārijā paredzēts, ka bojāgājušā portrets jānes procesijas priekšgalā. Glīti ierāmēta fotogrāfija, smaidoša seja raugās uz mums. Kur tāds foto radies, tā arī neuzzinu. Varbūt viņi, “afgāņi”, safotografēti šādai vajadzībai? Kad aplī stāvam ap kapu, fotogrāfijas nesējs, karavīrs, nostājas pret māti. Nu viņi skatās viens uz otru – dēls un māte. Negaidot atskan apslāpēts kliedziens: “Aizvāciet to mana dēla bildi! Aizvāciet! Es nevaru…” “Kaut tikai viņa izturētu,” stāvot aiz muguras, domāju. Daudzi raud, un droši vien visvairāk tās trīs mātes, kurām arī dēli Afganistānā. Pār kapiem nosprakst salūta zalves. Tā pie mums nav bijis un kaut tā vairs nekad nebūtu! Pēc neilga laika kapos uzliek arī pieminekli par bruņoto spēku līdzekļiem. Betona plāksnes celiņā – viss pēc svešas gaumes. Vecāki, mierinājumu meklējot, aizvien vāzēs liek savu sveicienu – ziedus. Tos te atnes arī cieminieki no labas sirds. “Kas gan nav cilvēkam jāpārcieš?” aizvien domāju, ejot gar šo vietu. Varbūt laiks dziedēs dvēseles sāpes? Tas ir vienīgais ārsts. Vismaz šoreiz bēdas dziedēs tikai laiks, varbūt desmitiem gadu, varbūt vēl vairāk. Šīs sāpes gan attālinās, taču nerimst nekad. 11. Pateicība arī ir pasaules alga Pasaulē labu cilvēku ir pietiekami daudz, un prieks ar tādiem kontaktēties. Katram, un arī ārstam, vajag vietiņu, kur aizskriet vai nu sirdi izkratīt, vai vienkārši paklusēt. Viena šāda vieta man ir Lieldakaros, kur daudzas savas dzīves vasaras pavada profesors Benjāmiņš Treijs ar kundzi un lielo ģimeni. Vēl atceros savā bērnībā satikto profesora tēvu Ādolfu Treiju, kura lielie augļu dārzi pagasta vidū ik pārgadus arī tagad bez īpašas kopšanas pavasara vējos purina balto ziedu krāšņumu un izplata brīnišķo ābeļziedu aromātu. Krietnā dzimta tur godā senču tikumus un kalpo par paraugu inteliģencē un viesmīlībā. Ar prieku allaž uzņemu aicinājumu kaut uz īsu mirkli apmeklēt šos vasarniekus. Veclaicīgais un modernizētais mājas interjers un savstarpējo attiecību krāšņums, pašas kundzes gatavotās neparastās un veselīgās maltītes, piedāvātā laba dzēriena glāze, uzmundrinošas runas. Kā man tur patīk! Te ir jūtams, ka šie cilvēki zina savu sūtību, prot stāstīt un arī uzklausīt. Ja kādam šinī ģimenē gadās saslimt, tādā labestīgā noskaņojumā pat slimību padodas vieglāk uzveikt. Pēc Treiju mājas apmeklējuma možums vairākām dienām. Kur tad vēl dārza gardās veltes! Gandrīz blakus Mūsmājām ir otras vasaras mājas, patiesībā vienkārša būdiņa, kur reizēm, savus vecākus pieminot, viesojas folkloriste Rita Drīzule. Ja nebūtu šīs saskares ar profesionālu folkloristu, vai es zinātu, kā tautasdziesmā izteikta saulītes rotāšana? Viņa ir speciāliste arī mūsu ciema folklorā, un viņas uzvārda nesēji iepriekšējās paaudzēs arī papildinājuši Barontēva Dainu skapi. Lasu viņas dāvātos un apkopotos folkloras izdevumus un brīnos, cik dziļa ir tautas garamantu filozofija, kaut vai šī mūsu ciemā pierakstītā četrrinde: Es papriekšu dziedātāja, Es vidū stāvētāja; Kad papriekšu nedziedāšu, Tad vidū nestāvēšu. Vai arī ārsts sabiedrībā reizēm nav tāds vidū stāvētājs? Sava darba dēļ esmu vēlēta daudzos amatos, bijusi pat Augstākās tiesas piesēdētāja. Tas palīdzējis vērot sabiedrības norises un satikt interesantus cilvēkus. Ne katram tiek šāds gods. Ārsta dvēselē nav tikai tieksme skriet, ārstēt un griezt dzīvā miesā, sirds prasa garīgās vērtības, un labi, ja dzīve tās neliedz. Kad saule debessjumā uzkāpj līdz Jāņiem, Druvienas pusē, tur, kur iet Poruka Kukažiņas ceļš no Tilta kroga mūsu ciema galā uz Silamačiem, izveidojās jauka tradīcija: brīvā dabā Rīgas teātru aktieri atved “Skroderdienas Silmačos”. Pirmo reizi tas notika mūsu dziesmotās otrās atmodas sākumā. Tad es pilnībā uzzināju, kāds garīgs potenciāls un dziļš latviskums slēpjas Daiņa un Daces Birņu būtībā. Kopā ar Zigfrīdu Kalniņu, Drāmas teātra direktora vietnieku, tapa brīnums – atbrīvoto latviešu dvēseļu saplūšana vienā elpā, vienā līgodziesmā. Arī es tur biju un kopā ar citiem mediķiem dežurēju, neatliekamo palīdzību sniedzot vienam otram vārgākam skatītājam. Pirmie “Silmači” ir un paliek augstākais punkts, un tālākais ir tikai jauka tradīcija, kas vairs nespēj sasniegt šo augstumu. Tā bija dvēseļu ekstāze, milzīga garīga piepildījuma sajūta, un tā nenokrita no gaisa, to radīja cilvēki, tādi paši homo sapiens kā daudzi citi, bet ar savu īpašu auru, latvisko būtību. Tāda īpaša aura ir arī Ligitai Zvaigznekalnei, Druvienas vecās skolas – muzeja vadītājai. Vai viņa, vadot ekskursijas pa Poruku Jāņa, bibliogrāfa Jāņa Misiņa, mākslinieka Straumes un citu kultūras darbinieku dzīves ceļiem, ir atkārtojusi kādu frāzi kā iemācītu dziesmiņu vairākas reizes? Daudzreiz esmu viņu klausījusies un vienmēr uztvērusi rakstos atrasto jauno un nedzirdēto. Kad viņa saka: “Cibiņš nekad nebija nevienam sitis…”, viņas acīs parādās mirdzošas līdzjūtības asaras. Es arvien lepojos, ka blakus mūsu ciemam ir Druviena, tas rosina darboties, un druvēnieši ir arī mani labestīgie pacienti. Pabūt viņu kultūras namā uz kādu pasākumu ir vairāk nekā bauda, un tā ir alga par manu darbu. Ciešs un draudzīgs rokasspiediens reizēm ir vērtīgāks par materiālu atlīdzību. Labs cilvēks aizgāja, bet viņa mirdzums vēl ilgi paliek. Atmiņu kamolu var tīt un tīt, un novakarēs atcerēties kopā izdzīvotās labās dienas. Ļauns un skaudīgs cilvēks aizgāja, durvis aizcirtās ar troksni un man nepaliek nekas. Sūrās atmiņas izgaisa kā dūmi debesīs, tik dūmu aizsegā es brīdi neredzēju zvaigznes… 12. Pasaules pamesli Zinu, kā jau esmu mācīta, ka bērns nav pieaugušais miniatūrā, un, uzkrājot pieredzi, nāku pie atziņas, ka arī vecs cilvēks daudzos gadījumos savā domāšanā sāk līdzināties bērnam. Tā arī saka: “Tas jau bērna prātā!” Dzīves pieredzes bagāža vecumā kā nopūtas izlaužas vietā un nevietā. Vecums gan pienāk visiem, gribam mēs to vai negribam. Gadiem ejot, kā ārste sāku dziļāk interesēties par geriatriju, vecu cilvēku slimībām un to ārstēšanu. Desmitiem reižu redzu, ka ģimenes saites un paaudžu attiecības ir kā veci un satrunējuši diegi un savstarpējās ģimeniskās pieķeršanās vai mīlestības jūtas izzūd vai labākajā gadījumā iet mazumā. Arī latvieši degradējas, iestumjot savu veco cilvēku dziļi kaktā. Vecais vientuļnieks nu ieraujas kā gliemezis savā čaulā, perina naidīgas jūtas, un mājās ienāk nemiers. Nav nemaz tik vienkārši piederīgajiem izskaidrot vecuma īpatnības un likumsakarības. Dažādas ir ģimenes, dažādi likteņi piemeklē vecos cilvēkus. Šodien mani aicina pie Annasmātes, kā viņu iesaukuši cieminieki. “Atbrauciet, dakter! Māte laikam drīz nomirs, lai ziniet, ko rakstīt miršanas apliecībā,” telefona klausulē saka vedekla. Paklausu uzaicinājumam un pēc pāris stundām veru daudzdzīvokļu nama man zināmās durvis, kas teju, teju atsitas pret koridora šaurībā izlikto večiņas guļasvietu. Agrākā aktīvā ģimenes kopāturētāja, darbu rīkotāja, azaida galda sarūpētāja nu suņa vietā? “Kā tad tā?” esmu izbrīnīta un to neslēpju. “Te mātei mierīgāk, negrib ne radio, ne televizora trokšņu, tualete arī tepat…” vedekla taisnojas. “Reizēm arī dumi runā, palikusi kā bērna prātā, lamājas. Es to vairs nevaru izturēt.” Jūtu pazīstamo urīna un nekoptas miesas smaku. Mātei šodien, man par godu, uz gultas uzklāts tikko no skapja izņemts palags un galvai apsiets jauns lakats. Arī koridora grīda vēl glabā slapjās lupatas pēdas. Apspiežu savu nepatiku pret bargo vedeklu un apskatu, kas večiņai kaiš. Nekas gan neliecina, ka nāve drīzumā varētu aizsaukt Annasmāti “labākos medību laukos”. Arī sūdzas vecais cilvēks ne jau par miesīgām kaitēm, bet gan par atstumtību, pāridarījumiem un mūžīgo satraukumu, kas mājo šinī triju durvju koridorā. “Es jau te nevienam vairs nederu, grib, lai ātrāk nomirstu. Drīz jau izliks manu gultiņu trepju rūmē,” māte raud. “Ņemšu viņu uz slimnīcu!” saku vedeklai, un arī Annasmāte, to dzirdot, atplaukst cerībā, ka tiks labākā dzīvē. Pēc stundas vecāmāte tiek nomazgāta, apkopta slimnīcā, un prieks skatīties uz pavisam citu cilvēku. Pēc pāris nedēļām viņa atsāk staigāt un sejā atgriežas smaids. Tikai par mājās iešanu negrib ne dzirdēt, “Man nav māju,” cieti nosaka. Dēls, uz brītiņu slimnīcā iegriezies, nepriecājas, ka māte atlabusi. Uz mājām gan viņu neņemšot, arī gultu jau esot malkā saskaldījuši. Klausos un brīnos, cik racionāla rīcība! Apelēju pie dēla sirdsapziņas, bet nekā. Ja māti ņemšot mājās, tad sieva iešot projām, to jau esot pateikusi. Saprotu, ka svarīgākā nav māte un nekādu samierināšanos te nepanākt. Paturējusi večiņu vairākus mēnešus slimnīcā, viņai atrodu vietu pansionātā. Nav tik grūti noformēt māmuļu aprūpes iestādē, jābūt tikai “pareizai” slimībai, un diagnoze galvas smadzeņu asinsvadu skleroze ar vecuma plānprātību viņai pašai nav jāpaziņo. Ar šādu slimību arī par uzturēšanos pansionātā nav jāmaksā. Lai jau piederīgajiem tiek tas nemaksāšanas prieks un visbeidzot arī sirdsapziņas pārmetumi. Annasmāte pansionātā sadzīvo vēl vairākus gadus un uz pirmo jauno gadu jaunajās mājās atsūta mūsu saimniecības kolektīvam apsveikumu un pateicības vārdus. Tos gan rakstījusi cita, veiklāka roka, pievienojot pastāstu par māmuļas dzīvi pansionātā: staigājot, esot draudzīga, tikai bērnus pieminot reti un saucot sevi par pasaules pamesli. Gribot, lai uz viņas bērēm neviens no tuviniekiem nebrauc. Rakstītāja vaicā, vai tā būšot pareizi, vajagot izlīgt, taču dvēseles aizvainojumi nedzīst tik viegli kā miesas kaites. Annasmātes galvā valda negatīvas emocijas un aizvainojums. Prātoju un tā arī līdz galam nespēju izprast iemeslus, kas izsauc paaudžu atsvešinātības jūtas. Varbūt tā ir pārmērīga bērnu lutināšana, visatļautība, un nu mūža nogale ir kā Dieva rīkste, pašu griezta? Ne jau vienmēr labu atmaksā ar labu. Arī pamestie dzīvu vecāku vai vientuļu māšu bērni pie mums atrod pajumti uz vairākiem mēnešiem. Ja šie bērni vēlāk ir agresīvi un nepazīst mīlestības jūtas, es par to nebrīnos. Pasaules audzināti, pasaules pilsoņi vien izaug. Tagad viņi slimnīcas personālam ķeras pie rokas, raušas klēpī un gaida glāstus. Arī viņi ir kā pasaules kāju pamesli. Visu to redzot un caur sevi izlaižot, kļūst pavisam skumji, un neko mēs, mediķi, tur nespējam darīt, tikai apkopt, pabarot un kārajā mutītē ielikt kādu vitamīnu vai pašu gādātu gardumu, noglāstīt mazās galviņas. Dzīves kārtību grozīt mēs nespējam. Bērnunami pildās, vecāku bezatbildība aug augumā, zeļ alkoholisms un izlaidība, cietsirdība un vardarbība. Agrāk arī slepkavības laukos notika, ja nu vienīgi kautiņos aiz neuzmanības. Tagad arī mūsu ciemā “jaunas vēsmas”: ar nazi jauns cilvēks brutāli nodur sievasmāti, Dievs vien zina, par kādu nodarījumu. Pats slepkavnieks saka: “No dusmām!” Vai cietumā astoņus gadus atsēdējis, viņš kļūs labāks? Vai pirmā slepkavība paliks vienīgā? Pēc kāda laika atkal seko jauna slepkavība – dēls nodur tēvu. Atkal tiesa, atkal pelnīts cietumsods, satraucošas runas un dažādas baumas. Ārstam atkal jābūt klāt kā nāves iestāšanās apliecinātājam. Uz tik satraucošiem notikumiem lūdzu braukt vīru. Viņam, kara ārstam, bezemociju pieredze. Tā viņš mani žēlo un par slepkavību sīkumiem neko nepārrunājam. Kad cilvēks kļūst par zvēru, valda dzīvnieku likumi, ko mums nesaprast. Cenšos drīzāk aizmirst galēji nepatīkamos notikumus, bet nekas jau nezūd bez pēdām. Kā iemācīties visu nepatīkamo laist pār galvu? Nostrādājusi vai divdesmit gadus par ārstu, es to neesmu iemācījusies. Labi, ja gadās arī pa kādam smieklīgam notikumam, kad ir par ko pasmieties un attīrīt dvēseli. Agrā pavasarī, kad kupenas sāk plakt un pajumtē lāstekas izstiepušās garu garās, rajona ātrā palīdzība pāradresē mums kādu izsaukumu. Tas liekoties gauži neticams: Lukstu māte, kurai jau pie sešdesmit, saucot pēc dzemdību palīdzības. Lai mēs vispirms pārlūkojot. Kas jādara, tas jādara! Sēdinu vecmāti, kas savā darbā nav nekāda iesācēja, dienesta mašīnā un stūrējam pa pavasarīgi atkusušo ceļu uz Lukstu māju. Pagalmā mūs, riedami un zobus atņirguši, sagaida vairāki suņi. Troksnis liels, tam pa vidu pati Lukstu māte sasauc četrkājainos radījumus laikam kūtī. Tikai ķēdē piesietais melnais suņu briesmonis mūs nežēlīgi aprej, zobus šņakstinot. “Kur tad dzemdētāja?” vecmāte sāk noskaidrot, kad esam iekļuvušas istabas klusumā. Te gan visapkārt posts, nabadzība un čaklu roku trūkums. Istaba ir īsta krāmu noliktava. Skatāmies apkārt un nevienu citu cilvēku neredzam. Vecmāte savu jautājumu atkārto vēlreiz. “Es jau tā ešu,” vecīgā sieviete, nepārprotami uz sevi rādīdama, saka. “Pagājušajā gadā uz Lieldienām, nu taisni deviņus mēnešus atpakaļ, taisījām dēlu. Nu tam laiks nākt pasaulē.” Vecmāte sāk izvaicāt profesionālāk un sīkāk: kas un kad, kāpēc tad tā liekoties, ka bērnam jānāk pasaulē, taču nekāda skaidrība nerodas. Dēls ir taisīts un ar to arī viss pateikts. Vecmāte izmeklē “dzemdētāju”, kā tādās reizēs pienākas. Nav nekādu grūtniecības pazīmju, tikai tie deviņi mēneši jaukuši cilvēciņam galvu. “Tu jau, māt, arī esi par vecu, lai ieņemtu bērnu, un dēla taisīšana jau vēl neko nenozīmē,” mēģinu iestarpināt komiskajā situācijā arī savu sakāmo. “Vai tad esat kādreiz dzemdējusi?” “Nē! Domāju, ka šoreiz būs. Man to vīriešu nemaz tā nav bijis,” Lukstu māte nu ir pavisam domīga. “Ak, tad nekā gan?” Savākušas savas medicīniskās lietas somā, braucam projām. Cik maz gan cilvēciņam saprašanas! Atzvanām ātrajai palīdzībai par Lukstu mātes alošanos, pasmejamies no sirds: “Pasaulīt, tu ļaužu ēka! Kādi gan tikai nav mūsu pacienti un kāda katram tā aptveršana.” Dzīvē bieži traģiskais sadzīvo līdzās ar smieklīgo. Tik tiešām mana dzīve nav garlaicīga un nekad nevar paredzēt, kas notiks nākamajā mirklī, un ne jau slikto notikumu ir tik daudz kā brīžiem liekas. Galvenais, jāprot saskatīt notikumu komisko pusi. Bez humora izjūtas nu nekādi nevar nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi, un smiekli patiesi ir kā vitamīni. Par Lukstu māti arī labsirdīgi pasmējāmies ne vienu reizi vien, kamēr jauni atgadījumi šo notikumu aizēno. Dzīves pabērnu mūsu ciemā ir pietiekami, un visiem līdzjūtības nepietiek. Žēl ir tikai bērnu, kas ir bezpalīdzīgi dzīves peripetiju priekšā. 13. Manas “suņu dienas” Atvaļinājumus vienmēr gaidu ar ilgošanos. Gads ir bijis tik garš, un arī pēdējās pirmsatvaļinājuma dienās vakaru vien nevaru sagaidīt: vēl trīs darbdienas, tad divas, beidzot – viena. Rīt jau varu uz darbu nebraukt. Ambulancē strādās feldšere un tikai neatliekamos gadījumos sauks mani. Klāt arī manas “suņu dienas”. Maijs atnācis ar pieneņu saulītēm piebērtu zāli. Visa pasaule ir dzeltenās krāsas pārpilna. Izeju lielajā laukā aiz mājas, atguļos pieneņu dzeltenumā un veros zilajās debesīs. Kāda svētlaimes sajūta! Balti mākoņi debesu klaidā veido fantastiskas figūras. Ko tik tur nevar saskatīt? Aizpeld, apveidos pārvēršotie, kā bērnības pasaku grāmatās šķietami milži. Debesu mākoņu mozaīkas ir tik fantastiski mainīgas. Gribētos gulēt tādā mākoņu gultā, kā tagad guļu pieneņu pļavas azotē, un peldēt tikpat bezrūpīgi. Taču uz mākoņa laikam būtu auksti? Labāk tomēr saules apspīdētajā pļavas siltumā. Cik ilgi tā guļu? Matos sapinas bite, uzraušos sēdus, to aizgaiņājot. Pa mīksto un koši zaļo zāles tepiķi pie manis atjoņo mūsu lielais sanbernāra sugas suns Džo un laikam arī brīnās, ka saimniece no rīta mājās. Saprotos ar suni bez vārdiem. Pilnīga vienprātība daudzos jautājumos un savstarpēja uzticēšanās. Suni ne velti uzskata par cilvēka labāko draugu, kas prot klusēt un pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Visu mūžu kāroju lielu suni, un nu tas mums ir. Kucēnu ieguvu, samainot to pret gandrīz gadu vecu teli. Savā naivitātē biju cerējusi izaudzēt pašu vajadzībām govi. Beidzot saprotu, ka apvienot ārsta un lopkopēja darbošanos nav reāli. Apmaiņu neesmu ne dienu nožēlojusi. Džo kļuvis par mīlīgu suni, un varu aizvien ar to aprunāties: “Ejam, sunīt, sētā! Man ir atvaļinājums un arī tu staigāsi brīvībā.” Suns priecīgi luncina savas milzīgās astes vēdekli, viņš saprot manu svētdienīgi dīko noskaņojumu. Ārstu suns ir īpašs. Viņam jāsamierinās ar pacientu ierašanos pagalmā, neizrādot savu pārākumu. Sunim ir pat draugs – mazs zēns, kuru vecāki ik pa brīdim atved kā uz zoodārzu lielo milzeni apskatīt. Tad arī man izveidojas labāks kontakts ar mazo pacientu. Iedraudzējies ar suni, zēns arī no manis vairs nebaidās. Sākumā mums gāja visādi, puika neparko neļāvās izmeklēšanai. Nu asaras vairs nebirst, jo suns tad dusmosies. Tā Džo palīdz arī manā profesionālajā darbā un izturas atturīgi cienīgi pret ienācējiem. Suņi pārņemot saimnieku ieradumus, tāpēc jau saka: “Kāds saimnieks, tāds viņa suns!” Vai tā ir arī ar mums? Tā sākas mans cerīgais atvaļinājums suņa sabiedrībā, bet diemžēl drīz tas arī pārvēršas. Manai atvaļinājuma saulītei priekšā aizvelkas draudīgs mākonis. Dzirdu, kā kaimiņa mājās neganti sāk riet suņi, drāzdamies pakaļ braucošai mašīnai. Auto traucas milzīgā ātrumā, tātad tas nav uz labu. Biju pat kā atslēgusies no pasaulīgajiem notikumiem, un tikai rēcošais mašīnas troksnis mani atgriež realitātē. Mašīna iedrāžas pagalmā, un uzzinu, ka jādodas uz autoavārijas vietu kādus piecus kilometrus uz kaimiņu ciema pusi. Tur automašīna ir apmetusi kūleni, salonā esot arī viens bērns. “Ka tevi nelabais! Kāpēc tas viss uz mūsu ceļiem?” pukojos. Traucos kā parasti drebošu sirdi un priecājos, ka feldšere jau esot priekšā, izsaukta arī ātrā palīdzība. Tagad tas, ka man ir atvaļinājums ir bez nozīmes. Neatliekamā palīdzība jāsniedz. Braucam. Šoferis emocionāli stāsta par notikušo, ko redzējis, ko sapratis. Klusēju, koncentrējoties šim notikumam: ne tas pirmais, ne diemžēl beidzamais. Tomēr emocijas nav rimušas. Uztraukums kņudina pakrūtē: “Aiz ceļa līkuma, nobraukuši no kalniņa, redzam posta skatu: mašīnai riteņi gaisā, divi cietušie jau noguldīti ceļa malā. Tā kā gar viņiem rosās feldšere un vēl kādi palīgi, atviegloti uzelpoju: tātad dzīvi. “Lai slavēts Dievs!” saku pie sevis. Kritiskos brīžos arvien no zemapziņas izlaužas Dieva vārds. Noskaidroju, ka sieviete ar brāļa meitu naktī kompānijā bijusi zvejā. Pa ceļu tagad izmētāti dažādi zvejas piederumi. Pirmais pie avārijas vietas piebraucis kaimiņu skolas fizkultūras skolotājs Juris Šabraks, vecmātes Emmas Šabrakas dēls. Tūlīt redzams, ka audzis mediķu ģimenē un prot saprātīgi un mierīgi uztvert situāciju. Garāmbraucēji palīdz atgāzt mašīnu uz riteņiem. Es un feldšere rosāmies pie cietušajiem. Abām braucējām, nenoliedzami, ir smadzeņu satricinājumi un emocionāls šoks. Šoferītei sievietei liela brūce mugurā starp lāpstiņām un plecu. Brūce ir sakļāvusies un stipri neasiņo. Pārsienam, injicējam pretsāpju līdzekļus, sirdszāles, novietojam cietušās gumijas laivā, kas arī atradusies mašīnā. Abas braucējas atguldām šajā improvizētajā gultā un gaidām ātrās palīdzības mašīnu. Visiem atslābst sasprindzinājums un norimst emocijas. Atbrauc “ātrie”, pārguldām cietušās uz nestuvēm. Sieviete šofere atsveicinoties saka: “Man vakar sākās atvaļinājums. Cik nelaimīgi iznāca!” “Cik laimīgi iznāca! Šis nav jūsu pēdējais atvaļinājums. Visu labu!” atsveicinos. Mana brīnišķīgā atvaļinājuma sajūta ir pazudusi uz neatgriešanos. Ir gan brīvas dienas, taču mākoņos vairs nesaskatu nekādus fantastiskus veidojumus. Dvēseles brīvības svētki, manas “suņu dienas” – atvaļinājums, kļūst pelēcīgs un ar ikdienas piegaršu: sēju dārzu, stādu puķes, pļaujam ap māju lekni saaugušo zāli, aizbraucam kādos tuvīnos ciemos. Pāris reizes nedēļā neizpaliek arī kāds mājas izsaukums pie slimniekiem. Tāda ir ārsta dzīve. Un vārdu “ārsts” arī saprot dažādi: kad nepieciešama palīdzība, tas izskan ar cerībām. Tie, kas uzskata ārstu par draugu un palīgu nebaltā dienā – ar sapratni un cieņu. Nelabvēļiem, kuri arī darba gaitā rodas, šis vārds griež ausī kā kaut kas aizdomīgs un neuzticams. Man pašai liekas, ka ārsta vārds atskan dažādi atkarībā no mutes, kurā tas ielikts. 14. Neesmu neaizstājama Pēc izaugušajiem bērniem redzam, kā aizgājis laiks. Katru dienu skrienot, ķerot un grābjot nebeidzamos medicīnas darbus, neko paliekošu dzīves sētuvē neredzam, tikai meitas ir tas kapitāls, kas droši vien ies tālāk par mums. Vecākā meita beidz Rīgas Medicīnas institūtu. Viņas studiju gadi aizritējuši “kā pa šņorīti,” viss laikā, un mums, vecākiem, nav mācību dēļ nācies ne uztraukties, ne pārdzīvot. Savas mazās neveiksmes, ja tādas bijušas, palikušas pie pašas. Viņai ir vēlēšanās atgriezties mājās, savā ciemā, laikam dzimtās vietas aicinājums arī viņai iedzimts. Priecājos, ka man būs palīgs, kas patstāvīgi strādās slimnīcā, kamēr es palikšu par iecirkņa ambulances ārstu. Nu manai darbdienai būs redzamas beigas jau pēcpusdienā. Varbūt jaunajai ārstei derēs arī vecāku padoms ārstnieciskajā darbā? Arī jaunākā meita tikusi līdz vidusskolas nobeigumam un mācīšoties par medmāsu, jo ārstiem ģimenē vajadzēšot arī kādu palīgu, ko komandēt. Priecīgi ap sirdi, ka mums visiem domas vērstas vienā virzienā. Ar vecāku paraugu tātad neesam meitas no savas profesijas atbaidījuši. Mājās arī kaktiņš atrodas visiem. Sāku jau rēķināt, cik gadu atlicis līdz pelnītai atpūtai, pensijai un redzu, ka vairs ne tik tālu ir šie oficiālie brīvlaišanas gadi. Neprātoju, vai par to priecāties vai skumt. Cenšos sev iegalvot, ka katram vecumam savs skaistums, taču īsti tam nenoticu. Galvenais, kopš sāk strādāt meita, jūtos kā cilvēks un varu atļauties aizbraukt uz Bulgāriju, atstājot visu jaunās kolēģes rīcībā. Lai izbauda medicīnas ikdienu bez vecāku iemaisīšanās. Beidzot dīki pavadu laiku saulainajā bulgāru zemē, medicīnas darbinieku grupā. Te ir dažādu rangu mediķi, bet pēc tautības krievi ir pārsvarā. Toties, kad pienāk dziedāšanas pieprasījumi no draugu – bulgāru – puses, latvieši izrādāmies atraktīvāki un dziedošāki. Lielās tautas pārstāvji nodzied “Katjušu”, “Piemaskavas vakarus”, bet mūsu dziesmām gala nav. Ne velti uzskata, ka latvieši ir dziedātāja tauta. Bulgārija ir arī nabagu zeme, un ir pat problēmas, kur iztērēt naudiņu. Man iepatīkas pīts krēsls, taču tādu atvest mājās nav iespējams, tāpēc tērējos sīkos priekos: baudu kokakolu, ēdu zemenes, apelsīnus un atļaujos citus gastronomiskus priekus. Dabas krāšņums atsver visu. Pamanu, ka mūs, kā draudzīgās zemes pārstāvjus, ne visai mīl. Sofijā pusaudži izsaka dažādus “komplimentus”. “Re, kā maršē Padomju Savienība!” Laikam izskatāmies kā tipiski krievu ceļotāji, somām apkrāvušies, kas ķemmē veikalus un skaļi uzvedas. Mans mājiniekiem atvestais ciemakukulis ir Gabrovas anekdotes un pastkartes bez skaita, un pats galvenais – esmu atpūtusies kā nekad. Pilnīgi bezrūpīgā laika pavadīšana tālākajam darbam dod enerģiju, un atgriezusies redzu, ka darbā neesmu neaizstājama. Mana darbaholija visvairāk kaitējusi man pašai. Ne velti uzskata, ka cilvēks, kas neprot atpūsties, nemāk arī produktīvi strādāt. Šāda atziņa nāk gan vēlu, tomēr labāk vēlu nekā nekad. Kamēr es ceļoju pa pasauli, slimnīcā sācies pamatīgs remonts. Kaimiņu kopsaimniecība ķērusies pie laika zoba apdrupinātās celtnes: labo jumtu, skursteņus, krāso iekštelpas. Gaišums un jauna enerģija strādāt izstaro no visa darbinieku kolektīva. Ar sparu ķeramies pie pierastajiem darbiem. Tā arī netieku gudra, vai meita, daktere, ir man palīgs, vai es esmu palīgs viņai. Pārāk ilgi esmu saimniekojusi viena, nu parādās jaunas vēsmas. 15. Viss maksā tik, cik maksā Redzu sapni: mūsu pagasta slimnīca kultūras namā svin savu piecdesmit gadu pastāvēšanas jubileju. Zālē pulcējušies milzum daudz cilvēku, laikam mūsu potenciālo pacientu. Pa platajām zāles durvīm iebraucam viss kolektīvs senatnīgā līnijdroškā. To nevelk zirgs, bet mūsu kolektīva trīs vīrieši – Pēteris, Jānis un Reinis. Ambulances ģimenes ārste medicīniskās palīdzības koferīti – diplomātu vienā rokā un mobilo telefonu otrā pavada mūsu procesiju. Es sēžu uz droškas bukas kučiera vietā un turos pie dzelteniem un gaismas apspīdētiem grožiem, vicinot uz slimnīcas divdesmitgadi izšūto iestādes karogu. Vietējais orķestris spēlē drastisko “Trīs dakteri, trīs slakteri…” no nemirstīgās izrādes “Skroderdienas Silmačos”. Apkārt jūtama svinīga atmosfēra, daži uz mūsu pusi met ziedus… Skatuve, pie kuras svinīgi piebraucam, ir izgaismota, redzama medicīnas atribūtika: humānajā palīdzībā saņemtā slimnieku gulta, pie tās darbam sagatavota medikamentu ievadīšanas sistēma. Turpat arī braucamkrēsls un stikla zāļu skapis no senākiem laikiem, parasts galds un daži krēsli, kādi tika lietoti slimnīcas pirmajā desmitgadē. Pēkšņi atkal atveras zāles durvis, un baltās drēbēs tērptas būtnes uz nestuvēm nes guļošu cilvēku, kas vaid un kunkst. Nesēji ar savu nastu uzkāpj uz skatuves un ieveļ cietēju sagatavotajā gultā. Nu mēs, viss kolektīvs, raušamies ārā no ratiem un steidzamies pie slimnieka. Norit ikdienišķa darba aina, rosīšanās un darbošanās, līdz beidzot slimnieks raušas sēdus, atguvis dzīvesprieku. Piesteidzas slimnīcas vecākā māsa un sāk izskaidrot finanšu jautājumus: cik maksā gultasdiena, kāda ir kārtība, ja gaidāma ilgstoša ārstēšanās. Slimnieks nu izceļ kājas no gultas, izrādās, viņam nav ne naudas, ne sponsora. Vecākā māsa noteikusi: “Viss maksā tik, cik maksā!” bargu sejas izteiksmi aiziet aizkulisēs. Nu pie slimnieka dodos es, ārstējošā ārste, un mierinu sēdošo pacientu, ka to palīdzību, ko sniedzām, var uzskatīt par neatliekamo. Par to maksā valsts. Tālākais ir atkarīgs no apstākļiem un Dieva rokas. Nokaunējusies par visu notiekošo un paredzamo, apsēžos pie galda un izdaru kādas atzīmes dokumentos. Pie slimnieka pienāk sanitārs ar braucamkrēslu un paskaidro, ka pagastā var prasīt piešķirt trūcīgā statusu, tad ārstēšanos apmaksāšot pagasts. Nu no zāles atskan spēcīga vīrieša balss: “Mēs nevaram puspagastam piešķirt trūcīgā statusu, mums nav tik daudz līdzekļu. Jau tā medicīna apēd lauvas tiesu. Kur tad vēl skola?” Sanitārs palīdz slimniekam iesēsties braucamkrēslā, mierina viņu un aizstumj. Tagad gaismas starā parādās dekorācija, kurā redzams kases lodziņš, pie kura stāvam pēc algas. Tad gaismas stars pārsviežas uz skatuves priekšu, kur medicīnas māsiņa un slimnieku kopēja pārskaita saņemto algu. “Nav ne sešdesmit. Cerēju, ka būs vairāk!” saka māsa un nopūšas. “Man piecdesmit! Nesaprotu, kā galus savilkt,” tā sanitāre. Nu pie runātājām pienāk divas medmāsas, kas izritina piketam sagatavotu plakātu: “Meklējam valdībā cilvēku, kas ar piecdesmit četriem latiem mēnesī spēj nodrošināt bērniem uzturu un izglītību un vēl pats, būdams pie pilns prāta, jūtas kā cilvēks.” Zālē valda kapa klusums. Visi it kā līdzjūtībā ceļas kājās, lai godinātu mediķus, kas sasēžas savā ekipāžā un brauc uz durvīm. Orķestris sāk spēlēt deju mūziku… Pamostos! No radioaparāta skan maigs valsis. Sapnis ir tik līdzīgs realitātei. Saprotu, ka tieši tā jāsvin mūsu slimnīcas piecdesmitgade. Sapņa iedvesmota, vienā paņēmienā uzrakstu slimnīcai veltītu dzejolīti un pati no aizkustinājuma par visu dzīvē pārdzīvoto gandrīz apraudos. Mans mazais, baltais nams! Ar sārtā krusta zīmi Tavs mūžs pusgadsimtu jau ilgst. Nav vieglu dienu te, to zinām visi: Te daudziem atnāk rīts, Bet citiem vakars tumst. Te skanējušas bērnu pirmās raudas, Te svētvakara skumjas kliedē baznīczvans, Un cerība ar izmisumu mijas -Te daudz kas bijis, Un varbūt vēl būs. Atskatoties Laiks aiztecējis, taču ne kā smiltis caur pirkstiem. Vairāk nekā trijos gadu desmitos lauku ārsta dzīves aizjūgā bijis tik daudz emociju, pārdzīvojumu. Dzīves vējos mati iekrāsojušies pelnu krāsā. Mana ziema vēl kavējas, taču drošas zīmes rāda, ka neko lielu vairs sasniegt nebūs pa spēkam. Jāsāk vien laisties no kalna gala lejā. Kaut nu šis nobrauciens neizrādītos smags vai sāpīgs! Kaut tas būtu kā siltās kamanās pa pūkainu ziemas ceļu, un vilcēji – gaisīgie atmiņu zirgi! Aidā! Esmu taču pelnījusi mīkstu nobraucienu. Katrai zvaigznei esot sava orbīta. Manas dzīves orbīta nu nepavisam nav tik augsta, kā kādreiz gribējās. Kalpošana lauku cilvēkiem nekur tālu nav aizvedusi. Parasti lauku mediķi pakļaujas vietējo apstākļu vējiem. Darbs tāds pat kā ugunsdzēsējiem: vēl viss kluss un mierīgs, ne dūmu, ne uguns. Ekipējums kārtībā, palīdzības soma sakārtota, viss pa ķērienam. Un tā vienmēr, visu dzīvi, gaidot zvanu, durvju vēršanos, palīgā saucienus, satraukumu. Dažādas nelaimes arī laukos piemeklē cilvēkus tāpat kā pilsētās. “Mieru! Tikai mieru!” tas mans pirmais likums. Te gan emociju spilgtās krāsas, te kā zibens šautra naktī izgaismojas atmiņas. Paliekot strādāt savā bērnības un jaunības pusē un zinot, ka pravieši arī savā dzimtenē netiek cienīti, esmu saņēmusi arī mazas atzinības, cīnoties ar grūtībām un sūru darbu. Te visi pazīstami, vārdos saukti ikdienā, un visa mana dzīve gājusi kā viena vienīga dežūra, bez lielām brīvdienām. Esmu zinājusi, uz kādu darbu eju, tāpēc jebkura gaušanās lieka. Laika tecējumu nevar apturēt. Ir tikai atmiņas un cerības par mīkstu nobraucienu no dzīves kalna. Mēs esam to pelnījuši! Kad atnāks diena, ko mēs negaidām, gan jau kāds pacients, ja tā vēl būs darbdiena, atkal noteiks: “Skat, daktere nomira un nepaspēja mani pieņemt! Skāde gan!” Bet ārsts arī ir tikai cilvēks, tāds pats kā tu, tāds pats kā daudzi citi, un nekas cilvēcisks arī viņam nav bijis svešs: ne prieki, ne bēdas, ne mīlestība, ne naids. No viņa ir daudz prasīts, viņam ir arī daudz dots, un ne jau materiālās vērtības. Ārstam ir dots saprast pasaules lietu kārtību un uzupurēties otra labā, un tas ir daudz. Lai Dievs jums dod satikt savus labos ārstus un cienīt tos, kaut iegūt cieņu nav nemaz tik viegli.
