Esam dikti sašutuši par samainīto svecīšu vakaru. 2.septembra vakars – silts, reizēm miglains. Uguntiņu pilni kapi. Cilvēku arī. Svinīga, cēla sajūta.
Esam dikti sašutuši par samainīto svecīšu vakaru. 2.septembra vakars – silts, reizēm miglains. Uguntiņu pilni kapi. Cilvēku arī. Svinīga, cēla sajūta.
Atlikām kartupeļu talkas, citus darbus. Steidzām uz svecīšu vakaru Gulbenē. Tas bija kaut kas tāds vārdos neizsakāms, kas lika mērot tālo ceļu. Radiem arī.
Tagad? Noteikti nebrauksim! Parunāsimies ar saviem mīļajiem, nogrābjot pēdējās sabirušās lapas. Novembrī nebūs tās īpašās pacilātības, vienotības sajūtas, kas virmoja kapsētā septembra pievakarē.
Domājot par svecīšu vakaru novembrī, tā vien liekas, ka dvēselē ir iemests kaut kas netīrs. It kā pa to būtu bradājis kāds ar novārtītiem zābakiem.
Latviešu tautai tā jau ir daudz kas atņemts gadu gaitā. Vai nu mācītājam, draudzei ir jāatņem arī svētums, tā īpašā aura, tradīcija un jāuzspiež kaut kas nepārdomāts, auksts, nepieņemams un svešs!
Kārtīgs cilvēks lapas no piederīgo kopiņām nokasīs vienmēr, vai nu svecīšu vakars būs septembrī, vai novembrī. Mainot gadu gados tik ierastā un pieņemamā svecīšu vakara laiku, ir tāda sajūta, ka kādam gribas savā visvarenībā paņirgāties par mazo, neaizsargāto cilvēku, atņemot viņam arī to, kas vēl pieder.
Krūmiņu ģimene
